14. A. 476. V. Krasovska Jēkabmiestā. Kultūras balss kr.

Reiz gājis no kāzām uz mājām kāds spēlmanis. Bet ceļš gadījies pa mežu. Tā nu iegājis arī mežā, kad te pieejot pie šie divi melnos, skaistos svārkos ģērbušies kungi. Lūdzot, lai nākot šiem līdz spēlēt šo viesībās, došot daudz naudas. Spēlmanis ar mieru. Ieejot visi trīs krūmos - turpat priekšā paceļas lepna pils. Kungi ieveduši spēlmani iekšā tādā lepnā kambarī, kas bijis pilns ar lepniem viesiem. Tādi paši lepni plūduši arvienu vēl klāt. Spēlmani nosēdinājuši uz tāda augsta krēsla. Krēsls bijis no zelta. Piebēruši pilnu cepuri ar zeltu un liekot spēlēt. Šis spēlējis arī. Spēlējis ilgu laiku - viesi tik dejojot. Bet te, tā uzreiz - kas bijis, kas nē - viss pagalam - tālumā tikai gaiļi iedziedājušies. Spēlmanim vispirms acis apžilbušas no tās lielās gaismas, pilnīgā tumsā pārejot. Bet kad drusku atjēdzies - ak tu dieniņ! - sēž uz augsta, augsta celma, rokā cepure pilna ar bērza tāsim. Nu varen nobijies un steidzies jo ātrāki no turienes prom.