15. A. 476. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, II, 45.

Citreiz dzīvojis kāds vīrs. varens koklētājs. Kad viņa kokle skanējusi, tad dzīvie nevarējuši atklausīties un mirējiem neticis mirt.

Reiz šis pats koklētājs sēdējis pie kapsētas, koklējis un koklējis. Miroņi, to dzirdēdami, norunājuši priecīgas dzīras darināt un koklētāju pie sevis ieaicināt. Divi miroņi, baltās drēbēs, izgājuši koklētājam pakaļ, paņēmuši viņu aiz rokas un veduši caur kādu apakšzemes caurumu pie sevis iekšā. Koklētājs iegājis miroņu dzīvoklī un atradis tur daudz, daudz baltu viesu priekšā. Visi bijuši ļoti priecīgi un laipni. Koklētājam tie devuši ēst un dzert papilnam un arvien plijušies virsū, lai tik koklē un koklē. Tā sadzīvojuši trīs dienas.

Pēc trim dienām koklētājs taisījies aiziet. Miroņi to pavadījuši līdz apakšzemes caurumam un piedāvājuši, kā atmaksu lielu kaudzi ogļu. Bet koklētājs tik paņēmis vienu ogli, pasmējies un sacījis: "Draugi mīļie, kur tad nu vairāk likšu, mājā man ogļu pašam diezgan."

To sacījis, koklētājs atstājis miroņus un aizgājis uz māju. Pāriet mājā - ak tavus brīnumus! ne vairs tie ļaudis, ne šis ne tas. Viss svešs, viss citādāks. Prasa vienam, otram; bet neviens nepazīst koklētāja. Beidzot gadās vecs vīrs. Tas gan dzirdējis, ka reizi tanī mājā varens koklētājs dzīvojis un piepēži nozudis; bet tas esot noticis priekš trīsdesmit gadiem.

Tagad koklētājs noģidis, cik ilgi pie miroņiem sabijis. Bet viņam trīsdesmit gadi izlikušies par trim dienām. Otrā dienā koklētājam iešaujas prātā tā ogle, ko pie miroņiem paņēmis. Viņš grābj kabatā, un re, ogle palikusi par zelta dukātu. Tagad vīrs nožēlojis, ka nav ņēmis visu kaudzi.