16. A. 476. Lapas Mārtiņš no Rūjienas Ērģemes un Ēveles draudzes. "Gudrais Ansis un velns". L 1901, 41 (9).

Vienam bagātam tēvam bijusi meita, kas ļoti lepojusies ar sava tēva bagātību un atraidījusi visus godīgus preciniekus, kārodama vēl labāku.

"Ja kāds kunga dēls mani neprecē, tad lai pats velns nāk mani bildināt, bet pie zemnieka gan nekad neiešu!" tā viņa daudzreiz lielījusies savā uzpūtībā.

Bet pagājuši gadi - neviens kunga dēls nenācis precēt lepno meitu. Viņa bijusi jau labi vecīga un tādēļ zemnieku jaunekļi arī vairs to nekārojuši, bet visi to nicinājuši augstprātības dēļ.

Vienā vakarā viens skroderis mūzikants gājis no kroga, kur bija spēlējis dančus, uz māju un nesis savu vijoli padusē. Iedams caur mežu, viņš tumsas dēļ nomaldījies no ceļa un iemaldījies mežā, tā ka vairs nezinājis, uz kuŗu pusi jāiet. Pēdīgi mūzikants tomēr izgājis no meža uz pazīstama ceļa un sācis iet pa to uz priekšu.

Te uz reiz braukusi viņam pretī viena karīte, kam četri melni zirgi bijuši aizjūgti priekšā. Karītē sēdējis smalks kungs, kas, mūzikants ieraudzīdams, pavēlējis kučēram apturēt zirgus un sacījis vijolniekam: .,Brauc man līdza manās kāzās spēlēt!"

Vijolnieks arī paklausījis un iesēdies kungam blakus karītē. Kučērs nu braucis tik uz priekšu. Pēdīgi karīte apstājusies lielas pils priekšā, un kungs ievedis mūzikantu lielā krāšņā zālē, viņam piekodinādams: "Tev še ne ar vienu nav brīvu runāt! Kad tev vēlēšu spēlēt, tad spēlē!"

Vijolnieks domājis: "Kas tā par pavēli? Visur cilvēkam ir brīvu runāt, bet še ne!"

Viņš sēdējis labt brīdi tukšajā zālē, bet neredzējis vēl neviena kāzinieka. Gribējis jau iziet apskatīties un apvaicāties, ko tas viss īsti nozīmē, bet viņš vēl īstā laikā atgādājies, ka viņam aizliegts runāt.

Bet tad tas kungs, ar ko viņš atbraucis, atnācis pie viņa un pasacījis, ka kāzas drīz iesākšoties. Mūzikantam nu padots ēst un dzert. Pēc tam ienācis zālē liels pulks kāzenieku. Mūzikants apskatījies brūti un to tūlin pazinis par bagātā vīra augstprātīgo meitu. Viņa bijusi ģērbusies ļoti krāšņā brūtes apģērbā.

Tūlin pēc tam kungs atnācis pie mūzikanta un pavēlējis, lai uzspēlē. Mūzikants spēlējis un visi kāziniski iesākuši nadzīgi dancot; bet vislielākā dancotāja bijusi brūte.

Pēdīgi kāzas beigušās un mūzikants aizvests atkal atpakaļ uz to pašu vietu, kur viņš bija ieņemts karītē. Bet jau iepriekšu kungs viņam jautājis, cik maksas viņš prasot par spēlēšanu. Mūzikants viņam atbildējis: "Cik kungs maksās, ar to būšu mierā."

Kungs viņam iedevis tik daudz naudas, ka abas svārku kabatas tapušas gluži pilnas; bet tad viņš piepēži pazudis ar visu karīti un zirgiem, par ko mūzikants nevarējis vien diezgan nobrīnēties.

Palicis viens pats uz ceļa, viņš domājis: "Jāaplūko, kādu naudu viņš man iedeva."

Bet naudas vietā mūzikants atradis tikai apšu lapas savās svārku kabatās. Skroderis nu nospļāvies un izmetis apšu lapas turpat ceļmalā, jo tagad viņš sapratis, ka svešais kungs nav bijis nekas cits kā pats velns. Viņam bijis bailes, ka audis vēl nenāk viņu ķibelēt un tādēļ steidzies tūlin uz māju.

Otrā rītā mājenieki stāstījuši skroderim, ka bagātā vīra lepnā meita pagājušā naktī pakārusies. Skroderis ļoti iztrūcies par to ziņu un izsaucies: "Un es pagājušā naktī spēlēju viņas kāzās."

Tad nu viņš izstāstījis visu, ko bija redzējis uz dzirdējis.

To dzirdēdama, viena vecenīte nopūzdamies sacīja: "Ja, viņa daudz reiz runāja savā augstprātībā: ja kāds kunga dēls mani nebildinās, tad velns mani apprecēs. Tagad nu arī velns izdarījis, kā viņa pati vēlējusies. Lai Dievs pasargā katru kristīgu cilvēku no augstprātības! Nav arī labi daudzināt aunā gara vārdu."

Skroderis tomēr atradis savas svārku kabatas pilnas naudas. Brīnīdamies par to, viņš aizgājis arī uz to vietu, kur pagājušā naktī izmetis no kabatām apšu lapas, bet neatradis tur vairs ne lapu, ne naudas.

No tās reizes skroderis vairs negājis vakaros uz krogu spēlēt, baidīdamies, ka atkal nesastop velnu.

Piezīme. Sal. ceturtā sējumā 16. un 19. numuru. P. Š.