17. A. 476. Jakubs Jakuškins Rēzeknē.

Dzeivuoja treis bruoļi. Divi vocuokī bej gudri, bet trešais jaunuokais mulkis. Šī vysi bruoļi beja ūti leli spēļnīki. Reiz viņi vysi treis laidjās īt pasaulē meklēt vysskaituokuos meitas, kura ītu pi viņim par sīvu, un kurs tū varātu pajemt. Puorguoja vīnu kēnesti, nadabuoja cyta meita beja skaista, cyta naskaista; puorguoja ūtru kēnesti, ari nikuo. Tagad viņi suoka īt pa trešū kēnesti. Trešuos kēnestes vaļdnīks beja valns. Šimā kēnestī viņi īguoja pī valna meklēt skaistuokuos meitas. Vacuokais bruoļs prasīja valnam: "Nu, vai tev ir meitas?"

"Ir, ir!" atbiļdēja valns.

"Nu tad paruodi!" sacīja vacuokais bruols.

Bet kū jyus ar viņu dūmuojat darīt?" prasīja valns. "

Mes nikuo ar viņu slykta nadarēsim!" atbiļdēja vacuokais bruoļs, "tik gribom, kurs viņu paņemt par sīvu."

"Par sīvu viņa jyusim tiks tam," atbiļdēja valns, "kurs atspēlēsit uz vijoles pēc kuortas treis dīnas un treis naktis."

Treis dīnas un treis naktis atspēlēt pasajēmja vysi bruoļi. Tagad valns aizguoja pakaļ pēc meitas. Pēc nagara laiciņa atguoja ari valna meita. Šei valna meita ari beja vysskaituokuo vysā pasaulē. Un vysim trijim bruoļim viņa ļūti īpatykuos. Nyu bruoļi suoka spēlēt. Pyrmais spēlēja vacuokais. Viņš naatspēlēja vysas nakts un aizmyga. Valni izdzierda, ka jau nūstuoja spēlēt un prasīja: "Nu, kai tu tik naesi aizmidzis?"

Bet vacuokais bruoļs tikai gul. Vaļns pajēmja zūbynu, daguoja pi gulātuoja un nūcierta tam golvu. Pēc vacuokuo bruoļa suoka spēlēt vidējais. Bet vidējam ari napasaveicja. Ūtrā naktī viņš uz pusnaktim aizmyga. Valns izdzierda, ka ūtrais spēlētuojs jau nūstuoja spēlēt un prasīja: "Nu, vai tu ari tik naesi aizmidzis!"

Bet vidējais bruols tik guļ un nimaz nadzierd, kū valns sa cīja. Valns pajēmja zūbynu un šam spēlētuojam arī nūcierta golvu. Tagad suoka spēlēt jaunuokais. Jaunuokais bruols atspēlēja divi nakts un treis dīnas un trešā naktī uz pusnaktim aizmyga. Valns izdzierda, ka jau trešais spēlētuojs nspēlej un prasīja: "Nu, vai tu tik naesi aizmidzis, kai vacuokī bruoļi?"

"Nā," atbi]dēja spēļnīks, izdzierdis, ka valns jau klīdz, "es tik dūmuoju, ka yudeņa un akmiņa pasaulī ir vairuok kai zemes." Valns atstuoja speļnīku un aizskrēja pa pasauli puorsalīcynuot, vai patīši yudeņa un akmiņa vairuok kai zemes. Kad valns atskrēja, tad saule jau beja izlākusi. Tad viņš daskrēja pi spēlētuoja un sacīja: "Jā, tu pareizi dūmuoji yudiņa un akmeņa pasaulī ir vairuok, kai zemes. Bet tu esi lels malacis, tuopēc ka atspēlēji treis dīnas un treis naktis nagulējis. Tagad vari jemt munu meitu sev par sīvu."

Pēc tam trešais bruoļs, tys ir muļkītis, pajēmja vysskaistuokū meitu pasaulī sev par sīvu un dzeivoj vē šū boltu dīnu.