Spēlētājs ellē.
19. A. 476. M. Starķis Lielvārdē. LP, V, 85 (22).
Reiz brauca kuģinieki pa jūtu. Viens no kuģiniekiem bijis liels koklētājs. Un kā gadījies, kā nē - vēja grūdiens iegāzis koklētāju ar visām koklēm jūŗā. Nu peld, nu mocās, beidzot noslīkst jūras dibinā, kur ierauga kautko spožu. Pierāpās tuvāk: varena pils no tīra dzītara un citiem dārgumiem. Nu prāto, vai iet iekšā, vai ne ? Te pašu brīdi atveŗas durvis un daiļa meita iznāk ar dārgu vaiņagu galvā, sacīdama: "Ko baidies? Nāc vien iekšā! Tā ir Jūŗas mātes pils, te tev jaunums nenotiks."
Ieiet iekšā: ak tu brīnumi, tavi brīnumi! Tā visur laistās un mirdz un pati Jūŗas māte tik stalta un varena, ka tīri jāsaplok, kas neparadis to redzēt. Beidzot Jūras māte pamanīs šim kokle$ rokā. Lai pakoklējot drusku! Labi. Patlaban šis taisās arī koklēt, te pietek viena Jūŗas mātes meita un iečukst ausī: "Nekoklē. nekoklē, puisīti, citādi Jūŗas māte sāks līksmot un diet, bet tad jūŗas ūdeņi nemierā iekustināsies, pacelsies pār kāpām un noslīcinās vai visu pasauli. Bet ja māte neatlaistu tevi, tad savelc stīgas tik stīvi, ka uz pirmā grūdiena pārtrūkst."
Koklētājs paklausa, savelk stīgas labi stīvas un kā nu būtu sācis, pārtrūkst šīs. Nekā darīt, jāmet prāts pie malas.
Vakarā Jūŗas māte dodas pie miera, arī koklētājam jāiet gulēt Jūŗas mātes meitu istabā. Šīs meitas koklētājam visas labi patīk, bet viena. tā čukstētāja, it īpaši. Bet tā saka: "Mani sauc par Melnupi; gulēdams negriez muti un acis uz manu pusi, citādi mirsi!"
Labi, koklētājs arī nedara tā un drīzi aizmieg. No rīta atmodīsies - kas tas? - šis atronas uz Melnupes krasta zaļā zālē ar visu savu kokli.