20. A. 476. J. Dīcmanis Lieģos "Pasaku vācelītē" 3. LP, VII, I, 621. 1. p. 10.

Reiz bija kāds skruoderis liels mūzikants. Gandrīz katru svētdienu viņu uzlūdza krogā ballē spēlēt. Saprotams, ka no tam skroderim laba pelņa atleca, viens otrs rubulītis tādās svētdienās itin patīkami ieslīdēja skroderīša ķešā un kur vēl kuplas magaričas.

Gadījās kādu svētdienu, ka bija krogā atkal liela balle; bet šoreiz mūsu skroderītis nebija ielūgts tur spēlēt. Šoreiz balles izrīkotāji bija uzlūguši prāģeŗus spēlēt. Mundrajam skroderim tas nemaz nebija pa prātam: "Kad tu izputētu laukā! Vai tādi pilsētas luteklīši labāki prot spēlēt kā es?"

Ļoti sapīcis, viņš paņēma savu vijoli un devās uz krogu. Skroderim bija jāiet pa lielu mežu. Mežā viņš satika jaunu puisi, kas deva labvakaru. Skroderis, labvakaru saņēmis, prasīja puisim, uz kuŗieni viņš ejot?

"Uz krogu spēlēt!" puisis jautri atteica.

"A, bračīt, es arī eimu uz krogu spēlēt! Tad mēs abi esam spēlmaņi. Nu, tad lai arī vandās kā zutis pa dubļiem!" skroderis itin priecīgs iesaucās.

"Es domāju, mēs šonakt labu lomu vilksim, bet tikai sargies, draugs, Dievu minēt!" puisis piebilda skroderim.

Nu abi divi čakli steidzās uz krogu, puisis pa priekšu un skroderis pakaļ. Pie kroga viņi spiedās caur ļaužu pulku cauri krogā iekšā. Še viņi nostājās kādā istabas stūrī un sāka spēlēt. Šovakar skrodeŗa vijole desmitkārt jaukāki skanēja, nekā citām reizēm, bet skrodeŗa biedra vijole vēl daudz daudz jo mīlīgāki un jaukāki. Uz pirmo griezienu viņu mūzikas skaņas Pārspēja prāģeŗu mūziku. Puiši un meitas. un kas vien dancoja, nemaz vairs neklausījās uz prāģēŗiem. bet veikli ripoja un līksmojās tikai pēc skrodeŗa un zēna mūzikas. Visus ta satracināja šie spēlēdami, visi bija tik priecīgi, deja un bļaustījās, ka vai visu krogu apgāžtu, jeb ka būtu velna apstāti. Viņiem nemaz nevajadzēja dančus pastellēt, jo skroderis un puika paši arvienu uzsāķa jaunu un vēl jo jaukāku un jaukāku deju. Puika skroderi bija apbūris, tā ka tagad viņš varēja visus velna dančus izspēlēt. Puika bijis pats velns. Dancotāji viņiem maksā ja uzmaksādami, par naudu vairs neko nerēķinādami. Beidzot skroderis ņēmās viens pats spēlēt un puika tikai naudu vāca. Priecīgie dejēji piebēŗa puikam visas kabatas pilnas ar naudu.

Kad nāca pusnakts, puika klusi iečukstēja skroderim ausī, ka nu esot laiks uz mājām iet, jo dancotāji arī sāka izklīst. Skroderis un puika atstāja krogu un devās uz mājām ar pilnām kabatām naudas.

Tai pašā vietā, mežā, kur skroderis ar puiku vakar vakarā bija saticies, viņi nonākuši apstājās. Skroderis puiku uzrunāja vijoles mitot. Puika arī bija mierā, bet skroderim vajadzēja 3 rubļi pielikt. Skroderis ar prieku piedeva, lai tikai dabūtu puikas vijoli, jo šī par daudz jauki skanēja. Skroderis nu paņēma savu jauniemīto vijoli rokā un sacīja: "Dievs zin, vai es arī varēšu tāpat uz viņu izspēlēt kā tu?"

Tik ko to bija izteicis, te puika tūliu pazuda. Puikam nepatika, ka skroderis Dievu minējis - viņš jau bija piesacījis Dievu neminēt.

Skroderis, viens pats palicis, vairāk neko neattapa, kā tūlin doties uz mājām. Mājās pārgājis, viņš pakabināja savu jauno vijoli Pie sienas naglā. Vijole bija ādas kulē. Tad tūlin, diezgan visu nakti izmuldējis un piekusis, likās uz ausi un saldi iemiga.

No rīta skroderītis, pamodies jau diezgan sebu, nevar izprast un izbrīnīties, kur tāda nelāga un nepanesama smaka istabā radusies? Viņš tūlin lec no gultas un sāk šur tur apskatīties. Bet tavu brīnumu! Viņš atrod, ka viņa paša vijole kulē smird. Nu skroderis kuli tūlin nokabina no naglas un atrod tur nevis savu vakar iemīto vijoli, bet sapuvušu suni - un suņa ribu pieliktu klāt par lociņu. Skroderis dusmīgs iesaucās: "Ak tu sasodīts krupja puika! Bija man to zināt, es būtu metis vai desmit verstim līkumu, nekā ar tādu žurku ielaidies - un vēl vijoles mitojis! Ne nu man vijoles, ne naudas! Kad tu izputētu!"

Viņš tūlin skrēja uz mežu, uzmeklēja to vietu, kur pa nakti ir puiku vijoles bij mitojis un turpat atrada vēl savu paša vijoli, koši zemē noliktu un blakām arī visu to naudu, ko pagājušā naktī, ar puiku spēlēdams, bija nopelnījis. Nu viņam visas bēdas un bailes pagalam, viņš bija ļoti priecīgs un dziedādams aizgāja mājās. Skroderim bija tagad diezgan naudas, viņš nopirka sev mazu mājiņu un dzīvoja laimīgi.