21. A. 476. J. Danovskis Aulejā. Kultūras balss kr.

Ižvoltas pogostā, Aulejas draudzē, vīns jauneklis spēlēja uz vijoles. Viņš kotru svātdīnu guoja ar vijoli uz kaimiņu cīmim, kur sasaiasījuos daudz jaunekļu, un viņš tī spēlēja.

Vīnu svādīn jauneklis vāli vokorā guoja otkon ar vijoli uz kaimiņu cīmu. Tikkū viņš izguoja nū sova cīma, īejūt mežiņā, viņu dadzina viņa draugs un soka: "Draudziņ, pasalauzsim!"

Jauneklis suoka atsateikt, ka nagribūt lauztīs. Bet draugs nalīk mīra un soka: "Draudziņ, koč vinu reizīti, da pasalauzsim!" Jauneklis, nikuo ļauna nadūmuodams, suoc lauztīs ar sovu draugu. Bet tovu breinumu! mvusu jauneklis kotru reizi palauž sovu draugu bez mozom pyulem. Tai viņi ilgu laiku lauzījuos un jauneklis kotrā reizē palyka par uzvaratuoju. Nū daudz reižu lauzšonuos jauneklis suoc pavysam pīkust. Vīnu reizi paguozis sovu draugu, jis isavēŗa, ka drauga dagunam nav nuosu. Pošlaik drauga daguns izaskotuos gluds kai muojas pakšs. Jaunekli apjēmja baimes, jis atstuoja sovu draugu. Bet draugs vys nadūd mīra. Jauneklis puorsabeidīs naīsuoka lauztīs, bet soka: "Kai sisšu es tev ar vijoli, tod tu i zynuosi lauztīs."

Draugs atbiļd: "Ne, draudziņ nasit vys! Ar kū tod tu spē lēsi un ļauds kuordynuosi, ka uz munas golvas sadauzīsi vijoli'. Ar tū draugs uz reizi pazuda. Tūlaik jauneklis nūprota, ka beja sasaticīs ar valnu. Nū tuos reizes jauneklis puorstuoja pavysam spēlēt un nastaiguoja vairs ar vijoli uz kaimiņu cīmim.