1. A.477. St. Cybuļs Latgalē, N. Rancāna kr.

Gaŗais Jēkabs bija stiprs vīrs: liela auguma, galu bārdu. stāvu degunu, kuplām uzacim. Reiz viņš mežā satika lielu lāci, nosita to un no lāča ādas iztaisīja sev kažoku. Gaŗajam Jēkabam iznāca kalpot pašam lielam kungam, kādēļ viņa mazā mājiņa mežā bija jāatstāj tukša bez saimnieka. Nokalpojis kādus gadus lielam kungam, viņš lūdz, lai laižot to uz māju: gribot precēties. Lielskungs saka: "Es tev dodu divi nedēļas laika, bet tad nāc atkal atpakaļ pie manis!"

Gaŗais Jēkabs apsolās un aiziet. Nonāk viņš savā mājiņā un ieiet mežā skalu malku cirst. Nocērt vienu priedi - greiza, nocērt otru - atkal greiza, nocērt trešo, bet nu no priecles iznāk skaista jaunava un saka: "Es būšu, Jēkabiņ, tava brūte!"

Jēkabs apskatās: ir diezgan skaista, viņš ir ar mieru. Iet nu abi uz māju un redz: sakritušās būdiņas vietā stāv skaista jauna māja. Viņš apprecē atrasto brūti un dzīvo laimīgi savā mājā. Lislskungs viņu atlaida uz div` nedē[ām, bet viņš jau nodzīvoja pus gadu. Kungs gaida - nevar sagaidīt, saskaistas un sūta veselu kaŗaspēku pēc Gaŗā Jēkaba. Redzēdams kaŗaspēku nākam, šis sataisa visiem ēdienus un dzērienus un nu līksmo visi kā pa kāzām. Tā dzīvojot, ir jau pagājuši divi gadi. Pēc div` gadiem lielskungs sasauc vēl lielāku kaŗaspēku, aiziet pats uz Jēkabu un saņem šo ar visiem agrākiem kaŗavīriem cie&127;ti un ieliek visus cietumā. Otrā dienā, izlaižot cietumniekrrs, kungs saka Garajam Jēkabam: "Aiznes vienu vēstuli manam tēvam, kas priekš divdesmit pieciem gadiem nomira, un pastāsti man, kā viņam tur viņā saulē klājas."

Jēkabs atbild: "Labi! es iešu, bet [auj man papriekšu aiziet uz māju pēc ce[a kules!"

Kungs saka: "Tu vari vienu nedēļu palikt mājā, bet uz viņu sauli ejot, atnāc vēl pie manis!"

Jēkabs nu aiziet pavisam noskumis uz māju. Sieva prasa: "Kādēl tu tāds bēdīgs?"

244

Jēkabs saka: "Lielskungs liek man par sodu iet uz viņu sauli."

Sieva to mierina: ,,Nebēdā ueko, būs labi!"

Tad sieva sataisa vīram labu ce[a kuli ar pārtiku un iedod vēl vienu kamoliņu, kas rādīšot ce[u. Tā nu Jēkabs aiziet uz lielu kungu un saka: "Lielskungs, vai tu varbūt negribi man līdza nākt uz viņu sauli? Es tagad celu zinu."

Kungs atbild: "Labi, es iešu ar`!"

Abi aiziet kamoliņam paka[ un nonāk pie krustce[a kur apstājas atpūsties. Viņiem sēdot, brauc viena karīte ar diviem zirgiem pretī. Jēkabs nostājas priekšā un prasa: "No kurienes?"

Braucējs atbild: "Braucu no viņas saules. Es esmu vecais pilskungs, kas miris priekš septiņdesmit pieciem gadiem." Jēkabs atbild: "Brauc atpaka[!"

Gājēji nonāk pie otra krustce[a, kur atka1 brauc tāda pati karīte pretī. Jēkabs prasa: "No kurienes tu, draugs, brauc?" Braucējs atbild: "Braucu no viņas saules. Es esmu pils-

kunga tēva tēvs, kas miris priekš piecdesmit gadiem." Jēkabs atbild: "Brauc atpaka[!"

Gājēji nonāk pie trešā krustceļa, kur atkal brauc vieua karīte pretī. Jēkabs prasa: "No kurienes?"

Braucējs atbild: "Braucu no viņas saules. Es esmu pils- kunga tēvs, kas miris priekš divdesmit pieciem gadiem."

Jēkabs nodod tam kunga grāmatu un saka : "Mēs atnācām ar tavu dēlu apjautāties, kā tev labi viņā saulē klājas."

Braucējs atbild: "Man iet ļoti gŗūti. Katru dienu vāra katlā un dauza ar dzelzs kūjām. Tikai tagad mani izlaida pabraukāties." Uz dēlu pagriezies, viņš teica: "Atlaid tu visus cilvēkus no verdzības un nemoki viņus ar grūtiem darbiem! Citādi tev arī būs ellē jāmokās."

To teicis, kunga tēvs atkal aizbrauca uz elli. Mājā pārnācis, lielskungs tūlin :ātlaida visus savus vergus un nevienu vairs nemocīja ar pārmērīgiem darbiem. Ari Gaŗais Jēkabs nu varēja mierīgi dzīvot savā skaistā mājiņā.

P i e z ī m e. Pasaka saīsināta uu atstāstita rakstu valodā. P. Š.