2. A. 477. R. Vulfs Ūziņos. LP, III, 54.

Viņos laikos dzīvojuši divi brāļi, viens bijis ļoti bagāts, otrs ļoti nabags. Reiz nabagākais brālis aizgājis pie bagātā maizes lūgties, bet bagātais izņēmis no apcirkņiem paslepus visu labību un teicis, ka neesot ko dot. Nabagākais saslaucījis tās pašas smelknes un izcepis no tām itin labu maizi. Otrā dienā bagātajam gadījies pie nabagākā aiziet. Nabagākais piedāvāji brālim savu baltu maizi, teikdams: "Še, brāl, ēd, ko Dievs man svētījis!"

Bet bagātais brālis atcirtis: "Ej uz elli ar savu baltu maizi! Ko tu man te dāvā?"

Nabagais prasījis: "Kur tad, brāl, elle atronama?" "Ej tur kur sarkani logi, tur atradīsi elli!"

Labi. Nabagais paņēmis savu baltu maizi un aizgājis elli meklēt. Uz ceļa tas saticis vecīti, kas prasījis, uz kurieni ar baltu maizi ejot. Nabagais izstāstījis, ka viņa bagātais brālis sūtījis to ar baltu maizi uz elli.

"Ak, tā!" vecītis iesaucies, "ej ar tad, bet ātrāk velnam neatdod baltu maizi, kamēr tev atvēl elles verdošā katlā pus pirkstiņu iemērkt."

Labi. Pie elles vārtiem velns iznācis ar trim galvām pretim un prasījis, cik gribot par to baltu maizi.

"Vairāk negribu, kā tik tavā verdošā katlā pus pirkstiņu apmērcēt."

"Ja, ja, ej, mērcē vesels; bet papriekšu atdod man baltu maizi."

Nabagais brālis atdevis baltu maizi velnam un iegājis ellē pirkstu mērcēt. Bet, līdz ko pirkstu apmērcējis, tā viss zelts, kas tur katlā vārījies; sasalis par gaŗu strēmeli pirksta galā. Nabagais gājis uz mājam, bet strēmele tam vilkusies līdz un velni nespējuši to saredzēt Mājā nabagais sācis strēmeli kopā tīt, m re, kas nu iznācis: satinis tik lielu zelta kaudzi, kā labu ēku. Tagad nabaga brālim nebijis vairs jāēd smelknes no brāļa apcirkņa.