4. A. 477. Kultūras balss krājuma pasaka no Latgales.

Reiz dzīvoja viens kungs, kas meklēja sev tādu kalpa, kas zinātu viņa domas, lai nebūtu kalpam nekas jāsaka ar vārdiem. Tā nu viņš izbrauc laukā meklēt kalpu, satiek vienu puisi tam saka: "Nāc pie manis par kalpu!"

Puisis atbild: "Es varu iet."

Bet kalps nezināja kunga domu un jau otrā dienā tika atlaists. Kungs atkal izbrauca laukā kalpu meklēt. Saticis ceļa gājēju, viņš saka: "Ja tu vari izzināt manas domas, tad nāc pie manis par kalpu!"

Ceļa gājējs saka: "Es varēšu izzināt."

Kungs pieņem ceļa gājēju par kalpu. Otrā dienā kungs domā braukt uz pašu elli, lai kalps nezinātu, kur šis grib braukt. Kalps arī ir jau drīz ar zirgiem klāt un domā: "Aizvedīšu savu kungu uz elli un tad pats palikšu muižā par kungu!"

Tā nu viņi brauc pa purviem un mežiem, ka dūņas vien šķīst. Pēdīgi piebrauc pie augstas sētas ar lieliem vārtiem. Kalps piedauza Pie vārtiem un tūlin izskrien velns pretī. Velns iegriež kungam mazajā pirstiņā un liek viņam parakstīties elles grāmatā ar paša asinim. Kungs sabīstās un arī parakstās ar trīsošu roku. No tā laika kungs palika velnam par sulaini.

Kalps nu atbrauca atkal uz muižu atpakaļ, bet kungs palika ellē un netika vairs šai zemē. Kalps pēdīgi apprecēja kunga sievu un dzīvoja laimīgi. Bet kungi no tā laika vairs nemeklē tādus kalpus, kas zinātu viņu domas.

Piezīme. Pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.