6. A. 477. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 61 g. vecas Zanas Balodes Aumeisteŗos.

Sievai bīš vīrs, skaudīgs dzērāš, pa krogu vie dzīvāš un par darbu nelicies ne zinis, un ko vie trāpīs nagos, to uz krogu prom un visu nodzēris.

Reiz nu akal vīrs vairākas dienas no vietas dzīvāš pa krogu un kā nācis mājā, tā sieva šā vairs nelaidusi mājā iekšā un sacīsi: "Ej ratā, lai tevi vellc pakaŗ!"

Gan vē vīrs izdiņģējies, lai laižot šo iztabā, bet sieva ne ;ar ko ar` nelaidusi. Nu šis domāš, kur lai ietot. Domāš, ko domās un pēdigi nodomāš: iešot apakaj uz krogu!

Nu gāš, gāš, un uzreiz šim nākuši pretī div melli kungi un sacīši: "Nāc mums līdza!"

Nu vīrs gāš ar kungiem līdza. Pa priekšu gāši pa tādu pašu ceļu, kā jau visi ceļi. Bet tad sācies varēn labs ceļš un pavisam citāda pasaule, dau smukāka un bagātāka. Nu kungi vīru uzveduši uz augsta kalna, daveduši pie div stabim, kur jau karājies valgs un sacīši uz vīra: "Nu, karies no!"

Nu vīrs skaudīgi pārbijies un pats pie sevis murmināš: "Manc Dievs un Tēvs, nu gan man beidzamā stundīna klā. Pestī nu mani no vellu nagim!"

Kā vīrs pats pie sevis tā nomurmināš un dasaucis Dieva vārdu, tā karātavas uzreiz pazudušas, mellie kungi ar prorn un vīrs atjēdzies skaudīgā meža biezumā un ne vairs labā ceļa, nekā.

Nu vīrs gāš un spraucies caur krūmim un nogāš trīs dienas, kāmē ticis mājā. No tās reizas vīrs vais uz krogu negāš un iedzēris ar vais. Nu šie abi ar sievu dzīvāši laimīgi.