7. A. 477. 313. B. D. Ozoliņš Jaun- Rozē. LP, V, 46, 30 piez.

[Reiz viens vīrs sadusmojies par kunga grūtiem darbiem un sacījis, ka labāk tad velnam kalpot, nekā kungam. Tūlin arī velns ieradies un paņēmis vīru sevim līdz uz elli].

Velns esot licis viņam ar zirgu mālus mīt (vest). Bet zirgs negājis. Tad vīrs nocirtis alkšņu mietu un ņēmies zirga sānus mērīt. Zirgs vaicājis, ko mērījot?

"Pastalu slejas! Gribu zināt, cik pāru pastalu no tavas ādas iznāks."

"Es vilkšu, vilkšu!" zirgs iesaucies un nu vairs neuntumojies. Kad vīrs velnam izkalpojis, velns iedevis jauku kastīti, no teikdams, lai mājā ejot iekšā neskatoties; bet vīrs paskatījies -tūlin izskrējusi no kastītes jauka pilsēta un ielaidusies purvu. Vīrs gaužām žēlojies, ka izdarījis tik negudri.

Te iznācis no purva mazs vīrelis un solījies pilsētu atkal kastītē iebāzt, ja apsolīšot pēc tāda un tāda laika savu bērnu atdot. Vīrs apsolījis. Mazais vīrelis iznesis pa muguru pilsētu un iebāzis kastē. Otrā, trešā gadā vīrelis atnācis bērnam pakaļ; bet vīrs [aizgājis pie mācītāja pēc padoma. Mācītājs atnācis, uzlicis uz galda grāmatu un sveci, nosēdies un gaidījis. Pusnaktī atnāk tas pats vīrelis un prasa bērnu. Mācītājs aizdedzina sveci atšķiŗ grāmatu un saka, lai ņemot. Vīrelis nobīstās un aizbēg.]