8. A. 477. J. Simenovs Dolē. LP, V, 46, 13.

Kāds Baldones vecis stāstīja, ka reiz esot apmaldījies viņa saimnieks mežā. Krēslai metoties, saticis velnu. Velns vedinājis lauzties. Šis gan negribējis, bet, ko darīsi? Neliek mierā.

Beidzot ieķēries velnam sprandā un uzsaucis: "Lai tad Dievs palīdz!"

Līdz to izteicis, velns pavisam ļenkans palicis, saimnieks nosviedis. Bet velnam tie bijuši nepieredzēti brīnumi: viņu pārspēt! kas to dzirdējis?

"Nu, nekas!" velns nopurinādamies, iesaucies, "nāc mana dēla kāzās, iesim!"

Aizgājuši pie liela akmeņa; velns pagrūdis akmeni nost un nu pa daudz pakāpenēm nokāpuši ellē, kur dažādi velni: gan teļu, gan suņu galvām, visādi ķēmojušies. Saimnieku nosēdinājuši aiz gaida, cienājuši ar raušiem un vēlāk, projām ejot, vēl iedevuši divus raušus par ciema kukuli. Otrā rītā saimnieks raušus aplūkojis un nu tikai atradis, ka nav vis rauši, bet sakaltušas govju ķepas. Nu spļāvies gan, kam vajadzējis ellē tādus raušus ēst?

Bet ar spļāvienu vien nepieticis: tai pašā dienā saimnieks palicis vēl slims un nomiris.