9. A. 477. J. Ezers Kalētos. Jkr. IV, 34 (21). LP, VII I. 1225 (l).

Reiz krietns puisis izgāja amatu mācīties. Viņam bija jāiet, gar mežmalu. No meža iznāk vīrs un uzaicina viņu, lai nākot

līdzi. "Nevaru iet, gribu vē1 šovakar meistaru dabūt," atbild puisis. Viņš iet tālāk. Otrā dienā viņš satiekas ar citu viru.

"Kurp iedams?" šis jautā. "Amatu mācīties!" puisis. atbild. "Kādu amatu?" "Zelta kalēja."

Labi!" svešinieks saka. puisim dukātu dodams, "nāc man "

līdzi, meistaru gādāšu."

Abi iet un nonāk vientulīgā būdiņā. kur nodomā nakti palaist. Labu brīdi gulējuši, viņi dzird pie durvim klauvējam. Ielaiž.

"Vai neprot kāds no jums kalēja darbu?" ienācējs, glīti ģērbies kungs, prasa.

"Neprotam vis!" puiša biedrs atbild, "bet šis jaunais puisis grib amatu mācīties."

"Labi! Nāc šurp!"

Abi iet ārā. Durvju priekšā stāv vīrs ar pulku zirgu. Puisis izbijies, raujas atpakaļ; bet svešais kungs to satveŗ pie rokas un saka: "Šos zirgus apkal - dabūsi labu maksu."

Vēl nemaz neesmu mācījies kalēja darbu," puisis aizbildinājās. "Kal tikai, gan ies."

Puisis stīvējās gan, bet galā domā: "Labu maksu piesola --esmu vienreiz, otrreiz redzējis kaļam - raudzīšu."

Puisis kal un viņam veicas kā pašam lielajam meistaram. Apkal.

"Maksas tev nekādas nedošu: bet saku: tev tavā mūžā labi klāsies."

To sacījis, svešais aizbrauc. Puisis nospļāvies, iet gulēt. Otrā rītā, kad saule jau launagā, viņš atmostas un atronas liela klajumā viens pats bez ceļa biedra, bez būdiņas. Viņam paliek bail. Žigli uzlēcis, viņš dodas tālāk. Nonācis kādā pilsētā un pie vārtiem sastapis dažus kalēja zeļļus, viņš jautā: vai nezinot kādu meistaru?

Nezinām!" tie atbild. "

Puisis bēdīgs nosēžas uz kādu akmeni. Iet gaŗām vakarējai, ceļa biedrs: "Vai dabūji meistaru?"

"Nedabūju." "Nāc man līdz, es jau tev meistaru sarunāju."

Ko darīt? - jāiet. Gabalu gājuši, viņi nosēžas kādā pakalā. Puisis, pavisam dūšu zaudējis, sēž galvu nokāris.

"Kālab tāds noskumis?" biedrs prasa.

"Man žēl, ka ar tevi; tādu ļurkas biksi, ielaidos. 'Tu laiku vien novilcini un mani pavedi uz laiskumu," puisis atbild.

"Ha, ha, ha!" biedrs smējās, ka kalnā atskan, "gaidi laiku, mans laiks vēl nav atnācis."

Saule laižas jūŗā. Gājēji pārkāpj pār kalnu un nonāk pie lepnas pils, kuŗas vārtus apsargā divi vareni milži.

"Laižat iekšā, vedu jums krietnu kalēju."

Vārti atsprāgst. Viņi ieiet lielā gaņģī. Jo iet, jo paliek tumšāks. Beidzot Ir tik tumšs, ka vai aci var izdurt.

"Ne pēdas vairs neiešu tālāk!" puisis saka.

"Neesi muļķis, dod man roku un nāc, būs labi!" biedrs , iy, uzmudina.

Iet atkal. Arvienu paliek gaišāks un gaišāks, līdz parādās pilnīga dienas gaisma. Priekšā lielas durvis. Ieeju sargā divi milži, zelta pātagām rokās.

"Laižat iekšā! vedu jums krietnu kalēju.

Durvis atveŗas. Viņi ieiet lielā, apaļā zālē, kas mirdz vien, ka puisim acis apžib. Pie apaļa galda, uz kuŗa zelta kokle, guļ ķēniņš krēslā sēdēdams. Ik vinš uzpūš koklei, ik kokles stīgas strinkšķ. Tālāku pie otra galda snauž divi zēni, kuŗi, katrreiz koklēm strinkšķot, atmožas, bet pēc tam atkal iemieg. Mūsējie iet cauri un ieiet citā, gluži tādā pašā zālē, kur pie apaļa galda sēž ķēniņiene, pie otra galda divpadsmit jaunavas, visas riņķī ap galdu. Trešā, aplam lielā zālē ir sakārti zelta kaŗa rīki. Caur pili izgājuši, viņi redz lielu klajumu, uz kuŗa ganās kaŗa zirgi.

"Redzi, te tev būs darba diezgan!" puiša biedrs teic. "Bet tagad iesim pagulēt, esam stipri piekusuši. Tiklīdz ķēniņš sāks koklēt, visi celsies augšām un tēvijai nāks svētīti zelta laiki.