10. A. 477. V. Zacharska, no 37 g. veca A. Vēvera Sakstagala pag. Kultūras balss kr.

Pī vīna saimnīka dzeivuoja vīns gūdīgs kolps; labi struoduoja un klausīja sovu saimnīku. Saimnīks jū cīši mīluoja un žāluoja. Vīnu reizi kolps palyka navasals un suoka prasīt sovu saiminīku paleidzēt jam, ka paliktu vasals. Saiminīks cīši žāluoja sovu kolpu un pasaucja pī juo doktorus, kuri pasacīja, ka izzuolēt navar, kolps miers zemē. Saiminīks soka sovam kolpam : "Navaru es tev dūt nikaida paleiga, doktors pasacīja, ka tu miersi zemē; kaut tu man cīši duorgs, bet tev vajadzēs pamest itū pasauli."

Kolps izsklausīja saiminīka vuordus, sasadusmuojas un soka tai: "Jo es itū zynuotu, ka tu, saiminīks, navari dūt man paleiga, es nikod tev nakalpuotu, lobuok kolpuotu valnam!"

Kai izrunuoja slymais kolps itūs vuordus, veras: jau stuov uz slīkšņa valns ar rogim un smejas. Sasabeida kolps, bet valns jam pa klusiņam soka: "Celīs un ej pi manis struoduotu, es tevi tyulen izzuolēšu un tu paliksi vasals.

Pasacēļa kolps un nūguoja valnam struoduotu. Kolps pi valna struodoj, struodoj - pavisam pīkusa bet dorbam vys gola nau. Jau kolps suocja prasīt valnu, ka jū atlaistu, bet valns veras uz kolpa, smejas un dūd kolpam vēl gryutuoku dorbu. Veras kolps, ka ar valnu navar sasarunuot un nūmūcīs jū leidz nuovei ar dorbu. Sadūmuoja kolps : "Apmuonīšu valnu."

Suocja runuot kolps valnam: "Brauksim pi muna vacuo saiminīka, jam ir daudz zalta, pajemsi nu juo!"

"Labi!" pasacīja valns.

Nūbraucja jī obadivēji. Atbrauc jī uz pilsātu, veras: staigoj daudz ļaužu. Daīt jī pi vīnas sātas, kolps soka valnam: "Tu mani pagaidi uorā, es aizīšu itymā ustobā, un otkon dreiži izīšu.

"Labi," - pasacīja valns. Kolps īguoja ustobā, bet valns palyka uorā juo gaidūt. Kolps sēd ustobā, bet valns vys juo gaida. Sēd kolps vairuok kai pus dīnas. Apnyka valnam gaidīt kolpu uorā, un dumoj valns: "Išu es ustobā pasavārtu, kū dora muns kolps." Itai īguoja valns ustobas sincēs, nū viersas suocja krist zeme un pīmīdzja valnu, tai ka pīleida smilkšņu pylna mute un valns ar smilkšņim nūspruoga, bet kolps nūguoja pi sova vacā saiminīka un otkon suocja pi juo struoduot un naprasīja nu saiminīka nikaidas moksas par sovu dorbu. Saiminīks jū tagad tur žāluoj un mīļuoj.