11. A. 477. Z. Sēle Slampes Ķivuļos. A. Bērzkalnes kr.

Reiz dzīvojis viens vīrs, kam bijis dēls un meita. Meita reiz gājusi mežā ogot, apmaldījusies tur un tā nokļuvusi ellē.

Brālim Ansim bijis māsas ļoti žēl, viņš lūdzies tēvam, lai tas atļaujot šim iet māsu meklēt. Tēvs nav gribējis laist, jo tad viņš paliekot viens pats, bet tā kā viņš meitu bija ļoti mīlējis, tad viņš tomēr teicis, lai Ansis mēģinot, varbūt viņam izdošoties māsu atrast.

Pirmo dienu Ansis izstaigājies par velti, tāpat otru dienu, tomēr viņš negriežas vis atpakaļ, bet dodas arvien dziļāki mežā iekšā.

Trešās dienas vakarā viņš nonācis līdz kādam purvam, kur bijušas ļoti daudz čūskas. Ar tām viņam nu bijis jācīnās, lai gan viņš ļoti daudz čūsku nositis, bet beidzot tomēr bijis jābēg. Tā kā bijis jau tumšs, kad viņš ieraudzīja kaut kur mazu gaismiņu un steidzās turpu. Nonācis, viņš tur redzēja mazu būdiņu un pieklauvēja pie durvim. Viņu ielaida viens vecītis, kas prasīja, ko viņš vēloties. Ansis izstāstīja, ka meklējot savu māsu, viņš arī vēl pastāstīja, kā viņam nācies cīnīties ar čūskām, un kā viņš daudz nositis. Vecītis, to izdzirdis, sāk viņu norāt, kādēļ viņš tā darījis, jo tagad viņam būšot slikti, čūskas nākšot pie vecīša sūdzēties, un ja viņas ieraudzīšot Ansi, tad viņu vairs neatstāšot dzīvu. Ansis lūdzās, lai vecītis viņu paglābjot. Vecītis teicis, lai ielienot aizkrāsnē un stāvot pavisam klusu.

Tikko Ansis bija ielīdis aizkrāsnē, čūskas arī jau bija klāt, tik daudz, ka grīda bijusi ar čūskām pārklāta, viņas sūdzēja, ka kāds jauneklis esot nositis, te vienam vīru, otram sievu, gan meitas, gan dēlus. It sevišķi viena čūska kliegusi : "To mēs viņam nepiedosim!"

Vecītis, nevarēdams no viņām tikt vaļā, sācis istabā liet ūdeni, tad čūskas aizgājušas, vēl nobļaudamas: "To mēs nepiedosim!"

Otrā rītā vecītis Ansim izstāstīja, kā viņš varot nokļūt pie māsas; viņa atrodoties ellē. Drošības dēj vecītis iedevis Ansim dzelzs kūju, un teicis, kad viņš nonākšot līdz elles pirmām durvim, tad lai viņš pieklauvējot - iznākšot velns. Tāpat lai darot pie otrām un trešām durvim.

Ansis devās ceļā, nonācis pie pirmām durvim, viņš prasīja velnam, lai tas atdodot māsu. Velns liedzies, tad Ansis viņu nositis ar dzelzs kūju. Tāpat klājies pie otrām durvim. Pie trešām durvim nokļuvušam, viņam nācis pretim velns ar vairākām galvām. Ansis arī šo velnu nositis un tā izglābis māsu.

Atpakaļ nākot, vigi piegāja atkal pie vecīša, tā viņš Ansim jau bija licis. Vecītis viņam teica, kad viņš pāriešot, būšot pļaujas laiks, Ansim būšot jāpļauj rudzi. Vecītis iedeva Ansim ādas cimdus un izskaidroja, ka vajagot šos cimdus uzvilkt, kad viņš pļaujot, bet māsu uz lauku lai viņš līdzi neņemot. Ja būšot vienu kūlīti nopļāvis, tur gulēšot viena čūska, kas aptīšoties viņam ap roku. Kad viņa pavisam aptinusies, tad lai viņš metot to čūsku pār kreiso plecu, un viņam uz rokas palikšot tikai čūskas āda; to ādu lai viņš labi noglabājot un nevienam par to nestāstot un nerādot.

Viņš pārgājis mājās un pļaujas laiks jau bijis klāt. Ansis gājis pļaut un darījis visu, kā vecītis stāstījis. Noglabājis čūskas adu, viņš atskatījies atpakaļ un ieraudzījis skaistu jaunavu, kuŗa sākusi siet nopļautos kūlīšus. Ansim meita tā iepatikusi, ka viņš to iemīlējis, ņēmis līdz uz māju un apprecējis. Viņi dzīvojuši ļoti laimīgi, piedzīvojuši divas meitas, kuras bijušas tikpat skaistas, kā viņu māte.

Vienas bēdas arvien bija Ansim. ka sieva viņam vienmēr prasījusi, lai viņš kaut ko parādot; bet beidzot kad bija tai izrādījis visu, ko vien tik domājis, kas viņai patiktu, viņa tomēr vēl prasījusi, tad viņš atcerējies par čūskas ādu. Viņš domājis, ka tagad nekas ļauns vairs nevarot notikt, jo viņi tak dzīvojot tik laimīgi.

Tikko viņš sievai parādījis čūskas ādu, sievā pazudusi. čūskas ola pārvērtusies par čūsku un līdusi pa istabu ārā, sacīdama: "To tev nepiedošu!"

Ansis skrējis čūskai pakal, bet viņa bija ielīdusi žagaru kaudzē. Viņš nu lūdzis, lai viņa tak apžēlojoties un atgriežoties pie viņa. Kamēr viņš tā lūdzies, čūska nemanot izlīdusi no žagaru kaudzes un iedzēlusi Ansim kājā.

No tām divām čūsku mātes meitām nu esot cēlušās skaistās sievietes.

Piezīme. Sal. ceturtā sējuma 27. pasaku. P. Š.