12. A. 477. 1134. Upciemu Milda Annēniešos, Zin. kom. kr. LP, VI, 175 (32).

Priekš vairāk gadiem Vestienā dzīvojis kāds dzimtkungs, kas tālu bijis pazīstams par velna pilnu. Viņu vienkārši dēvējuši par Vestienieti.

Šis Vestienietis vienmēr dzīrojis ; pats velns arī nācis viņa dzīrās; bet tas visiem dzīreniekiem bijis piesacīts: "Nav brīv iztaujāt, no kurienes tāds esi, no kurienes nāc?"

Pusnaktīs, tad Vestienietis piebēris pilnas kabatas ar zāļu skaidām un viens pats braucis uz Kālu ezeru. Tādās reizēs kučierim arvienu bijis jaiejūdz tas zirgs, kas, stalli ieejot, pirmais paskatījies kučierim virsū.

Reiz Vestienietis savu kučieri sapēris un šis nākamā naktī par to kungam atriebies, piebēris arī kabatas ar zāģu skaidām, uzsēdies slepeni karītes pakaļā uz solīša un braucis līdz.

Labi. Aizbraukuši pie Kālu ezera, ūdens uz abām pusēm atšķīries un šie braukuši pa ezera vidu. Pēdīgi piebraukuši pie lielas tumšas pils; bijis tik tumšs, ka nevarējis nemaz saredzēt, no kā pils celta. Un tad pils durvis (vārti) atvērušās ar lielu troksni, šie iebraukuši lielā pagalmā. No šejienes kungs iegājis zilganām ugunim apgaismotā zālē; bet kučieris paslēpies aiz zāles durvim un visu noskatījies. Tur zāles vidū bijis galds ar cilvēka ādu apklāts.

Visapkārt galdam sēdējuši daudz velnu ēzdami, dzerdami un tai pulkā arī bijis tas velns, kas arvienu pie Vestienieša nācis dzīrot. Bet sānu istabā, lielā katlā, vārījies viens agrākais Vestienas kungs. Viņa toreizējie kalpi nesuši malku un kurinājuši uguni zem katla. Turpat arī cepuši uz kvēlošām oglēm Vestienas vagāru, kas tikko priekš pāris dienām nomiris. To visu viņš noskatījies.

Te uz vienu reizi ieskrējis viens velna sulainis, teikdams, ka patlaban kāds sīkstulis gribot kārties, lai nākot palīgā! Tūliņ mūsu Vestienietis un citi velni devušies pa durvim laukā un pazuduši tumsā.

Bet pa to starpu kučieris piegājis pie galda, paņēmis divi desas, vienu sivēna cenklīti, pabāzis zem svārkiem un atkal paslēpies agrākā vietā. Pēc brīža velni atnākuši atpakaļ un uzlikuši to sīkstuli, kas nule pat pakāries, uz kvēlošām oglēm.

Vēl paplītējuši tur tādu brīdi, tad Vestienietis šķīries, braucis uz mājām. Kučieris atkal uz tā paša karītes soliņa pārticis atpakaļ. Bet ko nu viņš mājā atradis? Tās divi desiņas bijušas čūskas, sivēna cenklīte bērna rociņa ar visiem nagiem, un skaidas, ko kabatā iebēris, bija Pārvērtušās par zelta naudu.

Kad Vestienietis manījis, ka jāmirst būs, tas norakstījis visu mantu savai vienīgai meitai, un sulainim pieteicis, ka katru sestdienu lai nākot uz kapsētu šim bārdu dzīt. Nu, un tā nomiris briesmīga nāvē - rūti bijis jācieš.

Pēc nāves velns gribējis Vestienieša meitu apņemt par sievu; bet tā bijusi skaidrs cilvēks, apprecējusi kaimiņa muižnieku un ar velnu nepinusies.

Sulainis, tas katru sestdienas nakti gājis uz kapsētas pagrabu mirušam kungam bārdu dzīt. Brīnum arī augusi bārda: pa nedēļas laiku veselu colli garumā. Te, seši gadi vēlāk, vienu sestdienas nakti sulainis saticis to velnu, kas agrāk Vestieniešam sirds draugs bijis. Velns vaicājis, uz kurieni ejot? Un kas tas, kas viņam rokā?

"Bārdas nazis!" atteicis, "dzīšu savam kungam bārdu." Nu, kāds labums atlecot, ja bārdu dzenot?

" Kā tad ne? Ja ar šo nazi divi reizi nodzen bārdu, tad ,

paliek tik stiprs, ka visa pasaule nieks tikai!"

To dzirdēdams, velns plijies, lai viņam arī dzenot bārdu. Labi; saputojis ziepju podiņu un sācis dzīt. Nodzinis vienu vaigu, otru - velns jau priekā: viņam tagadiņ jau liekoties, ka pasaule labu daļu vieglāka.

"Jā, jā!" sulainis pasmējies, "bet nu man jādzen pati spēka vieta - saturies!"

Un tā dzinis arī to spēka vietu - pārgriezis velnam rīkli. Kā tad velns bļāvis, kā bļāvis, un briesmās ar vienu roku iekŗāvis sulainim pa ausi, ar otru izkampis bārdas nazi un, nezin, kur tad palicis.

Tas esot noticis taisni tanī vietā, kur iepretim Vestienas baznīcai viens ceļš aiziet uz Vestienu, otrs uz Talku.

Sulainis, no velna sitiena atžilbis, cēlies augšā, iegājis pagrabā un dzinis nelaiķa Vestienietim bārdu šoreiz ar kabatas nazi. Cita vairs nebijis - ko tad darīt? Dzinis, dzinis - iet pēc katra vilciena Vestienietis ļoti saviebies: tas nazis briesmīgi plēsis. Pēdīgi Vestienietis nevarējis vairs paciest: atvēris muti un piespļāvis sulainim acis. Sulainis sabijies, laidis pekas vaļā uz mājām, un nekad vairs negājis kungam bārdu dzīt.

Bet pagraba durvis nu aizmūrējuši ķieģeļiem, kā tas vēl tagad redzams. No tās reizes tad vairs nemanījuši Vestienā ne nelaiķa kungu, ne viņa draugu - velnu.