13. A. 477. A. Goldberga. J. A. Jansona kr.

Kādā krogū dzīvojis vecs papiņš, burvis. Bieži viņš naktīs izbraucis - uz kurieni, to neviens nezinājis. Viņa kučērs, gribēdams zināt, kurp saimnieks brauc, reiz uzstājies uz kamanu sliecēm. Drīz vien kučērs jutis, ka līdz ar kamanām paceļas gaisā. Braucot kamanas aizķērušās aiz Suntaižu baznīcas torņa, jo kučērs bijis dievbijīgs cilvēks. Tad papiņš atskatījies un ieraudzījis savu kučēru. Viņš arī atļāvis viņam palikt uz sliecēm, teikdams, lai turoties labi stingri un nedomājot par svētām lietām. Ropaižos viņi nolaidušies zemē kādā burvju pilī. Pilī viņi tikuši uzņemti ļoti labi. Tur sarīkotas lielas viesības, uz kuŗām sabraukuši no dažādām pusēm viesi. Daudz ēduši un dzēruši dažādus cepešus un vīnus, bet kučērs greznajās zālēs neielaists. Tikai ķēķī līdz ar citiem apkalpotājiem viņš drīkstējis ēst atliekas no kungu galda. Kučērs dažus gaļas gabalus iebāzis

kabatā, lai būtu uz māju ko aizvest. Bet vīnu, kuŗu uz māju aizvest nevarējis, dzēris, cik varējis. Gadījies, ka viņš aplējis drēbes un arī rokas ar vīnu. Viņš nepiegriezis nekādu vērību.

Mājās aizbraucis, viņš redzēja ka viņa drēbes un rokas ir aplietas asinim. Tagad viņš sapratis, kādu vīnu ir dzēris. Tāpat līdzpaņemtās gaļas vietā atradis bērna rociņas, čūskas galvu un citas tādas lietas.

Papiņš braucis pēc tam tāpat kā agrāk katru nakti, bet kučēram vairs ne prātā nenāca līdza braukt. Bet arī papiņa izbraukšanai bijis drīz gals. Papiņam par ikkatriem trim gadim bijis jāved uz Ropažiem zināma naudas summa un arī viens cilvēks. Papiņš nevarējis šīs nodevas novest un tāpēc tam bijis jāmirst.

Kādu nakti sabraukuši daudz burvju, raganu, spoku un aizveduši papiņu uz kapsētu. Bērinieku raibajai rindai pa priekšu Jājis nezvērs uz raiba kuiļa, tad citi uz lāčiem, gaiļiem, sienāžiem, bet pats pēdējais lecis klibs zaķis.