14. A. 477. Lapas Mārtiņš no Rūjienas, Ērģemes un Ēveles draudzes. "Gudrais Ansis un velns" I, 1901, 52 (14).

Senos laikos Rūjienas apgabalā dzīvojis viens bagāts .un negants kungs. Vienu rītu tas pavēlējis savam kučēram, lai aizjūdz karītē zirgus. Kučērs aizjūdzis zirgus, piebraucis pie trepēm un gaidījis, gaidījis, bet kungs nenācis ārā. Gaidījis līdz pusdienai, bet kungs kā nenāk; tā nenāk.

Pēc pusdienas piepēži piebraucis kāds svešs kungs pie trepēm: melna karīte, divi melni zirgi priekšā un uz bukas melnās drēbēs ģērbies kučērs. Tūlin iznācis arī mājas kungs, iesēdies savā karītē un pavēlējis kučēram: "Brauc svešā kunga karītei pakaļ!"

Kučērs braucis kā pavēlēts. Pa dienu varējis labi braukt, bet vakarā iebraukuši lielā mežā, kur ceļa vairs nemaz nebijis. Braukuši pa kādu celmāju un milzīgi ātri.

"Sargies, ka tu neskaties atpakaļ!" kungs uzsaucis kučēram. "Neskatīšos, neskatīšos, cienīgs kungs!" kučērs atbildējis. "Bet kādēļ mēs braucam pa tik nederīgu ceļu? Tīrs celmājs!"

"Saturi muti un nerunā!" kungs tam bargi uzbrēcis. "Tie nav celmi, bet baznīcu torņi, pār kuŗiem mēs braucam."

Kučērs briesmīgi izbijies, bet nav iedrošinājies skatīties atpakaļ. Bet kad dzirdējis zem ratiem ūdeni plīkšķam, tad kučērs tomēr drusku atskatījies atpakaļ un redzējis, ka viņi brauc pa jūŗu, bijuši uz liela plosta, ko liels pulks melnu vīru dzinuši ātri uz priekšu. Karītes stāvējušas uz vietas, kaut gan kučēram izrādījies, ka zirgi skrien uz priekšu.

Pēdīgi jūŗa beigusies un viņi atkal iebraukuši lielā mežā. Meža vidū bijusi grezna pils, kuŗas logi bijuši apgaismoti. Ap pili bijusi augsta dzelzs sēta. Pie šīs pils viņi piebraukuši. Priekšējai karītei zirgi tapuši nojūgti un ievesti stallī, bet Rūjienas kungs iegājis pilī un pavēlējis savam kučēram ārā gaidīt. Kučērs gaidījis ilgu laiku un pēdīgi ieraudzījis tur sava kunga dārznieku Juri, kas jau priekš pieciem gadiem bija nomiris.

"Kāds jods tad tevi še atveda?" kučērs tam jautājis. "Tu jau pieci gadi esi mirons."

"Mirons gan," Juris atbildējis, "bet es kalpoju šajā pilī. Bet sargies, vecais paziņa, ka nekrīti ķibelē; še tev viegli var uziet briesmas."

"Na, kas tad še ko baidīties?" kučērs jautājis.

"Kā rādās, tu man netici. Vai gribi redzēt savu kungu, ko še atvedi?"

"Kur tad viņš ir?" kučērs jautājis. "Nāc līdza, parādīšu."

Mirušais dārznieks aizvedis kučēru pie viena loga un sacījis, lai pa to ieskatās iekšā. Kučērs ieskatījies un redzējis tur lielu istabu, kuŗas vidū bijis liels galds un ap to stāvējuši daudz velni. Uz galda gulējis izcepts kučēra kungs, un katrs velns tam piegājis un noplēsis ar zobenu kādu miesas gabalu, ko tad kārīgi norijis. To redzot, kučēram mati cēlušies stāvu. Viņš uzlēcis uz bukas un gribējis tūlin projām braukt; bet mirušais dārznieks to noliedzis, sacīdams: "Nebrauc vis, bet vēl drusku pagaidi! Tev iznesīs alu un sviestmaizi. Nedzer to alu, bet izlej to pār plecu, jo šis alus ir elles nāves-zāles. Ja to dzersi, tad tev mūžīgi būs jāpaliek še. Bet maizi iebāz kabatā, tā pārvērtīsies par tādu rakstu, kas tevi izglābs no ķibeles."

Kučērs nu arī tā darījis, kā dārznieks mācījis, un tad sācis braukt uz māju. Viņš domājis, ka bijis tikai divas dienas no mājas projām, bet bijuši pagājuši seši mēneši, līdz nokļuvis mājā. Ceļā viņam pašam un zirgiem uznācis bads, kādēļ bijis piespiests zirgus un karīti pārdot. Pēdīgi viņš nu arī ubagodams nonācis mājā. Viņš tūlin gājis pie kundzes un gribējis tai - izstāstīt, ko piedzīvojis. Kundze viņam nemaz neļāvusi runāt, bet tikai brēkusi: "Kur kungs, kur zirgi, kur karīte? Pagaidi, es tev rādīšu!"

Kundze tūlin likusi ieslēgt kučēru dzelzīs un aizvest kakla tiesas priekšā. Kučērs gan lūdzis piedošanas, bet tiesa par kunga pazaudēšanu nospriedusi tam nāves sodu: jāierok līdz kaklam zemē un tad ar arkla lemešiem jānorauj galva.

Tad notiesātais kučērs iedomājies velna pilī dabūto sviestmaizi, kas bija pārvērtusies par rakstu Šo rakstu viņš pasniedzis tiesnešiem. Tiesneši to izlasījuši un tad pasacījuši kucēram, ka sods viņam atlaists un viņš varot aiziet; tikai viņam piekodinājuši, lai nevienam nestāsta, ko piedzīvojis un kur viņa kungs palicis. Bet kučērs to tomēr izpaudis un tādēļ viņa piedzīvojums vēl šodien ir zināms.