15. A. 477.314. M. Šiliņa Dzirciemā. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 79 (127, 8).

Vienā pilsētā dzīvojis ļoti bagāts kaufmanis ar savu gaspažu. Bet Dievs viņiem nedevis neviena bērna. Par to bijuši ļoti noskumuši un domājuši: kam gan savu lielo mantu atstāt, kad paši kādreiz miršot?

Bet vienreiz kaufmanis padzirdējis, ka tālā zemē esot dikti gudrs dakteris, tas zinot zāles nevien katrai slimībai, bet arī katrām bēdām. Nu viņš saposies šo dakteri meklēt; bet izbraucies pa jūŗu, izbraucies Pa zemi - nevarējis nekur meklējamo dakteri atrast. Beidzot pārbraucis tukšā atpakaļ un no bēdām palicis muļķa prātā, tā kā nevarējis ne pieci vairs izskaitīt. Gaspaža tādā nedienā cita nekā nezinājusi darīt - saaicinājusi ciemiņus palīgā un lūgusi, lai tie slimo vīru ved pastaigāt pa lauku, varbūt, ka palikšot labāki. Ciemiņi tad izveduši slimnieku pavisam no pilsēta ārā un staigājuši pa zaļumiem.

Staigājuši, staigājuši, te piepēži viens no viesiem iesaucies: "Skataties, kas tur Pa gaisu brauc! Karīte ar četriem zirgiem un vecs kungs ar sirmu galvu sēž iekšā!"

Visi paskatījušies uz augšu. Ja, pareizi! Bet kaufmanis, braucēju ieraudzīdams, iesaucies : "Nu man paliek labi, esmu vesels!"

Vecais kungs nolaidies ar karīti zemē, pieturējis un metis kaufmanim ar roku, lai kāpj iekšā pie viņa. Šis kāpis arī; bet kā iekāpis - aizbraukuši abi divi.

Ceļā kaufmanis vaicājis: "Kungs, kas jūs tādi esat?"

Kungs atbildējis: "Fs jau esmu tas dakteris, ko jūs tik ilgi meklējāt; nu es jūs vedīšu līdz uz savām mājām un iedošu zāles jūsu bēdām."

Labi. Un rati gājuši Pa gaisu kā vējš un drīzi jo drīzi apstājušies pie lielas ēkas Nu kungs vedis kaufmani iekšā. Iegājuši - bet iekšā nebijis neviens sulainis, neviens cilvēks visā ēkā. Beidzot saucamais dakteris iedevis zāles, sacīdams: "Te ir! Nu esiet ar sievu bez bēdām, kamēr jums dēls būs! Bet kad dēls būs izaudzis, tad ņemšu to uz kādu laiku pie sevis un izmācīšu arī par dakteri."

Labi. Tad dakteris ar kaufmani iesēdušies ratos un īsā brīdī bijuši atkal tur, kur pirmīt kaufmani paņēmis. Nu kaufmanis pāriet mājā ne vairs muļķīgs, ne arī bēdīgs - viss atkal labi.

Pēc kāda laika kaufmanis sagaidījis apsolīto dēlu. Vecāki nokrustījuši to par Kārli.

Kārlis audzis ātri un jau. bērns būdams, rādījis lielu gudrību, ļoti viegla galva tam bijusi.

Bet te, - 17, 18 gadu vecs. - Kārlis paliek tāpat mazā prātā, kā toreiz tēvs, arī nevar ne pieci izskaitīt. Vecāki ļoti bēdājās un izvadā pa kādiem nekādiem dakteŗiem - nelīdz. Nu māte atminējusies, kā toreiz tēvs dziedināts, un sūtījusi arī Kārli pa zaļumiem ar draugiem kopā izstaigāties. Gājuši piepēži visi dzird, ka viens brauc pa gaisu un ierauga karīti ar četriem zirgiem, bez kučiera, tikai vecs, sirms kungs sēž iekšā. Kārlis, to uzskatīdams, paliek uz pēdām vesels. Bet sirmais kungs nolaižas ar ratiem zemē pie Kārļa un paziņo tam, ka viņš pēc trim dienām to ņemšot līdz pie sevis, lai tas tik ilgam vēl pie vecākiem paciemojoties un atvadoties.

Un pēc trim dienām vecais klāt - paņem Kārli līdz. Nu viņi braukuši pulku zemēm un jūŗām pāri; beidzot nonākuši akmiņainā vietā pie lielas pils ar jauku dārzu apkārt, un tad vecais sacījis : "Nu, Kārli, tā ir mūsu mājas vieta, nebēdā neko, esi arvienu klausīgs, tad tev ies labi."

Vienu mēnesi Kārlis ar veco kopā sadzīvojis; darbs viņam nekāds nebijis, viņš labi ēdis, dzēris, staigājis pa dārzu un pastarpām tērzējis ar veco. Bet pēc tā mēneša vecais dakteris posies ceļā un piesacījis Kārlim, ka nu tam būšot deviņi mēneši vienam pašam pilī palikt un lai viņš izturoties labi, ja pēriena negribot. Tad uzvedis Kārli pie lielas istabas durvim, istaba bijusi piebāzta no augšas līdz apakšai ar grāmatām, un sacījis: "Šīs grāmatas tev jāpārkŗauj otrā istabā, kas tepat blakām, un ja esi pārkrāvis, tad kŗauj atkal atpakaļ šinī pašā istabā. Jāsteidz tev nava, jo deviņi mēneši gaŗš laiks -. daudz, ja katru dienu kādu stundu pastrādā. Bet to tev nosaku: atvērt un lasīt tu nevienu grāmatu nedrīksti, citādi pēriens, kad es pārbraukšu,"

Vecais aizbraucis un Kārlis nu sācis ar grāmatām kŗavāties, darbu pa gaŗu laiku vilcinādams. Smuki kŗāvies kādus astoņus mēnešus - jau sācis gaidīt veco mājās; te iedomājies: "Es tak nu ar tām grāmatām tik ilgi esmu dzīvojis - tas tak būtu ērmi, ja nekā nezinātu, kas tur iekšā; vai tad nu vecais ikkurāt zinās, ka es esmu lasīiis?"

Tā domādams, atvēris vienu grāmatu un sācis lasīt. Bet līdz iesāk lasīt - ak tavu ķibeli - nāk ļaužu drūzmām vien pa dur(v)im, pa logiem iekšā un prasa darbu. Un tur vienā istabā stāvējuši podi ar magoņu sēklām; šim iešāvies padoms

prātā: sabēris sēklas pelnos un devis ļaudim, lai tās izlasa. Lasījuši, lasījuši - pienākusi pusnakts un lasītāji pazuduši.

Pēc divi dienām pārbraucis sirmais kungs. Kārlis nu iziet pretim, apsveicina šo; bet kungs rādās itin saīdzis un saka Kārlim: "Nu jau tev apsolītais pēriens būs!"

Kārlis sāks lūgties. Vecais atbild: "Ja tevi bez pēriena atstāšu, tad jau citā reizē atkal, varbūt, nedarīsi, ko tev mācīšu. Bet lai nu - šinī reizē tev tomēr piedošu, tikai sargies turpmāk!"

Pēc kāda pusgada kungs braucis uz veselu gadu projām un nu ievedis Kārli dārzā - tur vienā kaktā bijis uzkārts liels, liels katls ķēdē ar vāku virsū - pievedis pie tā katla un teicis: "Šis darbs jau drusku gŗūtāks būs, kā pirmais. Tev jāapskatās uguns, ka apakš katla nekad neizdziest, citādi tas, kas tur iekšī, nesavārīsies; bet vāku tu necilā un neskaties, kas tur vārās." To sacījis, kungs aizbraucis.

Kārlis nu rūpīgi kūris uguni un gandrīz jau gads bijis pavadīts; bet nu viņš uz vienu reizi labprāt būtu zinājis, kas tai katlā iekšā - domājis: "Vel(n)u var savārīt, kas tad te, ko nemaz nevar savārīt?"

Pacēlis vāku un ieraudzījis brīnum spīdošu virumu - tas bijis izkusis zelts. Iebāzis mazo pirkstiņu, gribējis paraudzīt, bet tavu ķibeli! zelts neiet nost no pirksta. Gan mazgājis ar ko neko - velti. Adu pirkstam kasīt nost bijis žēl - neko darīt - aptinis tāpat ar lupatu.

Pārbraucis kungs un prasījis, kālab pirkstu apsējis? Esot apaudzis!

Bet dakteris pavēl, lai atraisa - būšot audzēju apskatīties un zāles dot. Bijis jāatraisa.

Un dakteris nu redzējis, kas pirkstam par vainu. Viņš sacījis: "Nu jau bez pēriena nevar palikt, ej dārzā, atnes rīkstes!" Kārlis gaužām lūdzies; tad kungs šinī reizē piedevis,

sacīdams: "Ja trešo reizi neklausīsi, tad ne mūžam mati neizkalposi; arī par dakteri netapsi"

Pēc tam kungs atkal posies uz gada laiku projām un nu Kārlim iedevis šādu darbu: tam vajadzējis melnu ērzeli un melnu ķēvi apkopt; ērzelim ikdienas bijis jādod auzas, cik tikai spējis ēst, bet ķēvei tikai trīs mēriņus maitas kaulus par dienu. Un to lai piekodinājis Kārlim, lai ar maizi rokā nekad ēzdams stallī neejot.

Labi! Kārlis kopj zirgus itin uz mata, kā kungs piekodinājis. Ērzelis paliek tik trekns, ka gandrīz nevar ne gaļu panest, bet ķēve novājo, ka vai gar zemi krīt.

Te pusgadu vēlāk, vienu dienu Kārlis pavisam piemirsis zirgus apkopt; brokastu ēzdams, tikai atminējies, kas darāms un

tūlīt steigdamies ar visu sviestmaizi, ieskrējis zirgu stallī. Bet kas nu? Ķēve sauc: "Kārli, ko tu nu dari?"

Kārlis nu atjēdzās gan, ko padarījis, un noģībst no bailēm. Bet kad atžirdzis, ķēve sacījusi: "Vēl viss var labi būt, ja darīsi, ko tev mācīšu. Dod ērzelim maitas kaulus un man auzas! Un kad būs laiks pagalam, atnāc stallī, pamācīšu, kas tālāk darām."

Labi! darījis tā. Un gada laikam drīzi beidzoties, ķēve labi jo labi bijusi atžirgusi, bet ērzelis ļoti bijis noplacis.

Četri dienas priekš kunga pārnākšanas, ķēve atkal sākusi ar Kārli runāt, un sacījusi: "Nu mums laiks bēgt! Pirms ej tagad dārzā pie katla, iemērc galvu, tad tev būs zelta mati; tad ej rakstāmā istabā, tur būs apakš rakstāmā galda akmins, bāz to kabatā! Un uz galda būs biršte (suka), būs arī šņubdrāna, tos arī pieglabā, paņem līdz! Beidzot paņem maizi uz kādām pāri dienām un nāc uz stalli, mācīšu, kas tālāk darāms."

Labi! Kārlis tā izdara un atnāk uz stalli. Nu ķēve saka: "Atrauj maitas kaulus, apakš tiem atradīsi seglus; seglo manai, kāp man mugurā un laid, lai eimu, kur gribu."

Kārlis atron seglus, apseglo ķēvi, uzkāpj tai mugurā un nu tā skrien un skrien, ne vairs runā, ne ēd, itin nekā - trīs dienas saskrēja, ko tikai vien var. Ceturtā dienā ķēve sāka runāt: "Kārli, nu ir slikti! Vecais ar ērzeli mums pakaļ; neguli, kad miegs pienāk, citādi mēs pagalam."

Kārlis ciešas un šī tikai skrien. Piektā dienā ķēve iesaucās: "Vecais gandrīz jau klāt, svied akmini pār kreiso plecu!" Pārsviež akmini, no akmina izceļas liels, augsts kalns no visām pusēm gludens, kā galode.

Bet ērzelim bija dimanta pakavi, tam beidzat izdevies kalnam pāri tapt. Pa tām starpām Kārlis atkal ar ķēvi divi dienas uz priekšu bija jau aiztapuši un vēl skrējuši. Skrējuši, skrējuši - uz vienu reizi ķēve iesaukusies: "Nu tas maita kalnam pāri, svied drānu pār plecu!"

Pārsviedis drānu, nu viņiem aiz muguras gadījusies tik liela smilts ka ērzelim līdz vēderam pa smiltim jāraušas.

Un tik ilgām bēgļiem atkal vedās labu gabalu uz priekšu aiztikt, lai gan Kārlis gandrīz vairs nevar miegu ciest un bads arī klāt.

Līdz vecais ar ērzeli smiltim izrausies, ķēve liek Kārlim biršti pār plecu sviest. No birštes izceļas biezs, biezs mežs, ar vilkutrīcekļiem apaudzis. Vecais ar ērzeli grib gan mežam izplēsties cauri. bet nevar: vilkutrīcekļi izbada acis un nu nekur vairs aiztikt - vēl šodien tie pa mežu maisās.

Nu Kārlis uzjāj ar ķēvi augstā kalnā atpūsties. Atpūtušies ķēve vaicājusi: "Ko tu redzi viņā kalna galā?"

"Redzu pili!"

Tad ķēve mācījusi, lai ietot tur pilī dienestu meklēt -- viņa būšot šinī kalnā palikt, kur zāle pa pilnam; bet lai Kārlis neko nedarot bez viņas padoma; ja kas gŗūtāks esot izpildāms, lai nākot aprunāties.

Labi! aizgājis pilī, ķēniņš pieņēmis par dārza puisi. Sadzīvojis pusgadu, bet galvu arvienu turējis apsietu.

Un ķēniņam bijušas divas princeses. Viena no tām Kārli reizu reizām redzējusi un pārdomājusi, ka tēva dārza puisis nav un nav kaut kāds vienkāršs cilvēks.

Te vienu dienu ķēniņš sasaucis savu saimi un darījis zināmu, ka svešs ķēniņš viņam ar lielu kara spēku virsū mācoties, kam sirdība esot, tas lai sataisoties cīnīties.

Tā Kārlis noiet kalnā pie ķēves un prasa padomu: vai viņam lai kaŗā jāiet? Ķēve saka: "jāiet!" un liek tam izrakt no smilšu čupas -- turpat kalnam blakām - zelta bruņas ar zobeni. To padarījis, tēve atkal: "Nu kāp man mugurā - mēs vieni kaŗu izkaŗosim!"

Nojājis kaŗā, svešajam ķēniņam jau gandrīz virsroka: bet nu Kārlis sācis ienadnieku kaut. Kam cirtis, tas gar zemi, kam cirtis, tas gar zemi - necik ilgi - ienaidnieks pārspēts. Un kamēr nu ķēniņš ar savu pulku sakautam ienaidniekam pakai dzinies, Kārlis kalnā atpakaļ, noseglo ķēvi, noliek bruņas, zobeni un aiziet lejā pie mazas upītes, kur ķēniņam ar savu pulku uz pili atpakaļ jānāk. Drīzi zaldāti gavilēdami nāk gaŗām. Kārlis neceļ ne ausi, izlikdamies dursta ar kociņu vēžus. Ķēniņš, šo ieraudzīdams, uzprasa: "Ko tu te dari? Kālab nebiji kaŗā?" Kārlis neatbild ne vārda un tā paliek.

Otrā dienā svešais ķēniņš ar jaunu spēku atkal uzbrūk un viss tāpat notiek kā pirmo dienu: zelta bruņenieks ar zelta matiem sakauj šo un atkal pazūd, ka ne manīt nemana, kur palicis. Gan ķēniņš liek meklēt pa malu malām, bet kas zudis, tas pazudis.

Trešā dienā svešais ķēniņš ved savu dūšīgāko kaŗa spēku karā un vecais ķēniņš gandrīz jau atkal nagos; te zelta bruņenieks klāt un dod, cik ieiet. Gan svešais ķēniņš pats Kārlim stājies pretim un tā turējies, bet nelīdzējis, tikai attapis Kārli kājā ievainot un tad arī bijis beigts. Kārlis nodūris.

Bet kājā Kārlim dikti asinis tecējušas, kad jājis atpakaļ. Tad ķēniņa meita gadījusies tur ceļā un sasējusi brūci ar savu drānu. Pēc kautiņa ķēniņš gan vērojis; kur zelta bruņenieks paliks, bet šim taču izdevies aizjāt, ka neviens nemanījis - kur.

Nu kaŗš bijis pabeigts un katrs atkal gājis pie sava darba. Bet ķēniņa meita manījusi, ka dārza puisis, gar puķēm darbodamies, gurdeni vienu kāju cilājis; apskatījusies labi - ieraudzījusi savu drānu gar kāju. Kā migla tai no acim nogājusi, tad Kārlis tas zelta bruņenieks un tēva glābējs! Nu sapratusi arī, kālab šis vienmēr ar aptītu galvu staigājis: lai neierauga zelta matus - tā tā lieta.

Nu, un tā tūlīt pateikusi tēvam : tā un tā ar dārza puisi. Ķēniņš ataicinājis Kārli: "Vai tu esi mūsu lielais glābējs?" Tā nu gan ir! šis neliedzies arī vairs.

Tad ķēniņš atdevis Kārlim pusvalsti un apsolījis vēl no savām meitām, lai ņemot, kura labāk patīkot. Bet Kārlis papriekšu nogājis pie ķēves aprunāties. Ķēve sacījusi: "To pusvalsti pieņem; bet ar precību vēl laika diezgan. Un tagad izpildi, ko es tev lūgšu! Vedi mani aiz kalna, sakŗauj tur sārtu un sadedzini mani, tad būsi mani laimīgu darījis"

Kārlim gan žēl bijis, raudādams dedzinājis ķēvi; bet kas darāms, tas darāms.

Un kad sadedzinājis, kad gribējis pa pelniem pakavas meklēt, tad piepēši no pelniem izcēlies jauns sievišķis ar zelta matiem, sacīdams: "Nu tu mani izpestīji! Es esmu tava ķēniņa, kam karu izkaŗoji, jaunākā meita, trešā māsa. Vecais dakteris mani tāpat no vecāku rokām izkrāpa, kā tevi, noburdams var ķēvi, tādēļ, ka nejaudāju vigam izkalpot."

Nu ķēniņš bez gala bijis laimīgs, kad Kārlis vēl jaunāko meitu pārvedis.

Un tad Kārlis apņēmis šo jaunāko meitu par sievu un dzīvojis laimīgi savā pusvalstī.