16. A. 477. K. Ļuta Asūnes Plupovā. J. Rupjā krājumā.

Dzeivova dāds ar buobu. Beja pi jūs dāls. Un jūs dāls raizi padarēja lelu škuodu. Muote aizsasierdējuse uz dāla, i sacēja: , Kai tu ženēsīs, kab tevi valns nūrautu.

Paguoja vairuoki godi. Jūs dāls sasalauluojuos, i kai tikai atsasāda aiz golda, tyuleņ izgaisa. Muote beja i aizsamiersuse, ka tai beja uz dāla sacējuse. Vadakla cīši nūskuma. Muote, radzādama, ka vadakla cīši žāloj sovu dādu i juos dālu, nūdūmuoja īt juo maklātu. Guoja, guoja pa ceļu un daguoja, kur ceļš sašķēluos trejuos daļuos: vīns ceļš guoja pa labi, ūtrs pa kreisi, bet trešs pa vydu. Sadūmuoja jei īt pa vidējū ceļu. Guoja, guoja, koļč daguoja da meža. Pi meža molys stuovēja moza ustobeņa. Īguoja ustobeņā - radz: stuov golds, uz golda gruomota, svece, a pretim gu malns suņs. Atnuace pušnakts. Jei īleida kacarāgūs [šaura aizkrāsne], sād i klausuos, kas byus. Atīt juos dāls un soka: "Dīven, Dīven. muote mani mozu proluodēja."

Juo muote tyuleņ līn nu kacarāgu uorā nu tyudz dāla, lai jis ītu ar jū uz muojom. Dāls soka: "Labi, es īšu, bet mes cytaiduoki navarēsin nūīt uz sātu, kai caur eļni. Bet caur eļni īt īši korsts."

Muote soka: "Var byut, ka varēšu", un jī īt. It, īt - dāls soka: "Vēļ tu vari pacīst?"

"Vēļ varu," mute soka, i īt jī tuoluok. Daguoja pi pašys eļnis, muote nanūcīta i palaida dālu vīnu pošu, a poša atguoja uz sātu.

Is tān [tagad] tāvs dālu maklātu. Nūguoja da tai vītai, kur īt treis cei, kožnys uz sovu pusi, jis taipat, kai juo buoba, guoja pa vidējū, nuguoja da tuos ustobeņas, īguoja vydā, i radz: stuov golds, uz golda gruomota, svece un pretim gruomotai guļ malns suņs. Jis īleida kacarāgūs i sād. Kai tikai pušnakts, tyuleņ atīt juo dāls i soka: "Dīveņ, Dīveņ, muote mani mozu proluodēja."

Tod juo tāvs tyuleņ izlīn nū kacarāgu i soka: "Dēliņ, isim uz sātu!"

Dāls soka: "Labi, īsim, bet nazynu, vai tu izcīssi, mums vajadzēs īt caur pošu eļni."

"Bet īsim, var byut, ka i izcīsšu."

lt jī, īt - dāls vaicoj tāvam: "Vai vari vēļ?" Tāvs atsoka: "Varu vēļ, īsim tuoļuok."

Bet beidzūt tūmār i tāvs naizcīta i atguoja uz sātu.

Īs tān jū maklātu juo buoba. Īguoja tymā pošā ustobevā, kurymā jau beja juos tāvs un muote. Jei īleida taipat kacarāgūs i vieruos, ku gu malns suņs i pret jū uz golda gruomota i svece. Un kai tikai pušnakts, tyuleņ atīt juos dāds i soka: "Dīveņ, Dīveņ, muote mani mozu proluodēja."

Tod tyuleņ jei saprota, kas ar juos dādu nūtika. Jei izleida nū kacarāgu un pīguoja pī juo, saceidama: "Nu tān īsim uz sātu." Bet jis tik atsacēja: "Īsim."

Guoja jī guoja, jau pavysam tyvai eļnei, bet juo buoba nikuo nasoka. Tod jis soka uz sovu buobu: "Kad pīīsim pi eļnes, tad atsadareis durovas. Kai tikai es eļnī īīšu. tai tyuleņ aizadar ēs, bet tod otkon atsadarēs, i tod ej tu. Īīsi eļnī, tev pa vīnai i ūtrai pusei byus kotli, kur valni cylvākus vard, tod jam nu lobuos puses kotla cylvākus i svīd par kreisū placu, bet nu kreisuos puses kotla svīd par lobū placu uorā."

Eļnes durovas atsadareja, īguoja vydā juos dāds, kai atsadarēja ūtru reizi, tai tyuleņ īguoja jei poša i suoca svīst cylvākus nu lobuo kotla pa kreisū placu uorā, un nu kreisuo kotla par labū placu uorā. Kad izsvaidēja vysus cylvākus, tod pīskrēja pi juos pots lelais valns i pavaicuoja; "Kū tu te dor'?"

Jei dasaguodova, kai jei dāds sacēja, jei tai i pascēja: "Es sovu doru, bet na tovu."

Bet laimējuos, ka jei nikai cytaiduok nasacēja lelyjam valnam, a to jū jis smolkom druponom saplāstu, a tai i aizskrēja. Izsvaidēja jei vysus cylvākus, guoja pakaļ dādam i jīm pakaļ vysi citi cylvāki.

Bet vēļ na vysa juo struope, vajadzēja īt caur gunim. Caur pyrmū guni kai guoja, vysi tī cylvāki pasataisēja par zūs's. Caur ūtru guni kai guoja, pasataisēja par vuškys; bet caur trešū guoja, vēļ pasataisēja par cylvākim. Tai jei izgluobe sovu dādu i cytus cylvākus, abi atguoja uz sātu un dzeivova laimeigi.