17. A. 477. 1159. 301. 'Teicējs Jaudzems Makašānu Kultūras balss kr.

Seņ-senējūs laikūs dzeivuoja Pasaulī vīns zemnīks ar sovu sīvu un vīnu dālu. Itys dāls izauga lels, smuks un styprs. Vīnu reizi sadūmuoja dāls īt pa pasauli meklēt sev laimes. Īt jis pa ceļu un ceļā sateik valnu. Valns jam vaicoj, uz kurīni jis īt. Puiss atbildēja valnam: "Eju pa pasauli meklēt sev laimes."

Valns soka puišam: "Ej pi manis par kolpu un, jo tu man labi kolpuosi, es tev dūšu daudz laimes!"

"Labi", pasacīja puiss un suoka kolpuot valnam. Vīnu reizi valns soka puišam: "Ej atnes nu meža molkas, ar kū izkurinuot cepli."

Puiss nūguoja uz mežu un suoka cierst lelu kūku. Valns gaida, cikom puiss atness molkas, bet nasagaidijis nūguoja pats un veras, ka jis cārt lelu kūku. Valns soka: "Man tai daudz molkas navajag!"

Pīcierta pats valns molkas un nūnesja uz sovu elni. Vēļ valns syuta puisi pēc yudeņa. Puiss nūguoja uz olūtu un suoka rakt olūtu. Valns gaidījis, ka atness puiss yudeņa, bet nasagaidījis nūguoja pats un veras, ka puiss rūk olūtu. Valns vaicoj: "Kū tu dori?"

Puiss jam atbildēja: "Es aprakšu, izjemšu vysu olūtu un atnesšu."

Valns soka: "Man tik daudz yudiņa navajag!"

Pīsmēļa valns pats spaini yudiņa nu nūnesja uz sovu elni. Vīnu reizi puiss nūguoja uz mežu, nūcierta lelu bārzu, puorškē]a jū pa pusei un pasacīja valnam īleist tymā bārzā. Valns īleida un puiss jū samīdzja. Tai valns palyka samīgts bārzā, bst puiss nūguoja sovu celu tuoļuok.

It puiss pa ce]u un satvka vīnu kēniņu. Kēniņš vaicoj nu puišam, uz kurīni jis īt. Puiss jam atbildēja: "Īšu pa pasauli laimes meklēt."

Kēniņš jam soka: "Pajem mani leidza." "Īsim," soka kēniņam puiss.

Tai kēniņš ar puisi īt abadivēji meklēt laimes. Īt jī pa ceļu un veras, preti lels pūrs un jīm vajag puorīt par itū pūru. Puiss ar kēniņu īt par pūru. Kad jī īguoja pūrā, pakrita cauri un nūguoja zam zemes. Tī zam zemes beja lela kēnests. Kēniņš soka puišam: "Kū mes te darīsim?"

Puiss soka: "Mes īsim pi kēniņa ituos kēnests un vaicuosim, ka jis myusim dūtu kaidu dorbu."

"Labi", pasacīja kēniņš un jī nūguoja pi tuo kēniņa. Atīt jī pj tuo kēniņa, tys kēniņš nūsyuta puisi īt gonūs un ganīt gūvis, bet itū kēniņu, kurs atguoja ar puisi nūsyuta cyukas gonīt. Tai puiss gona gūvis, bet kēniņš cyukas. Jau atīt rudens, suocjas soltums. Puiss, gonīdams gūvis veras, ka vīnā kūkā ir vonoga pereklis un tymā pereklī sēd moziņi vonogi, bet paša vonoga nav. Puiss veras, ka tī putniņi saj un treis. Puiss pajēmja nu sova vacuo uzvalka atruovja lupotu, īkuopja kūkā, apsedzja ar lupotu tūs putniņus, otkon nūkuopja nu kūka un gona gūvis. Atskrīn vonogs un vaicoj, kas juo bārnus apsedzja. Puiss soka: "Es apsedžu, par tū ka jī saj zemē."

Vonogs soka puišam: "Kū tu gribi par tovu loba darījumu: vai duorgus akmeņus, vai zaltu?"

Puiss jam atbildēja: "Navajag man nikuo, es gribātu tikt atpakaļ uz sovu sātu, kura ir vierszemē!"

Vonogs jam soka: "Tu pajem nūsit pīcas gūvis, nūplēs uodas un lelu kubulu ar yudeni un tad sēstīs uz munis. Uz vīna spuorna, mūlīc galu, uz ūtra kubulu ar yudeni. Kad es pagrīzšu golvu, kur udeņs, dūd man yudeņu, kad es pagrīzšu golvu, kur gaļa, dūd man gaļas!"

Tai puiss padaŗēja: nūkova pīcas gūvis, dabuoja lela kubula ar yudeni, sādās uz vonoga un, vonogs jū pacēļa un nūnesja. Jau dreiži vajadzēja tikt uz vierszemes, bet nav jau gaļas un vonogs sluobst un grib nūkrist atpakaļ zamzemes kēnestī. Tūlaik puiss pajēmja nu sovas kuojas atruovja gobolu gaļas un devja vonogam. Vonogs atnēsja puisi atpakaļ uz sovu kēnesti. Puiss jau sovā kēnestī; bet navar īt, jo jam nav puse kuojas. Vonogs jam runoj: "Īsit man par kupru treis reizes!" Puiss īsyta vonogam par kupru treis reizes.

Uz reizes puiša kuoja palyka vasala. Tad puiss atguoja uz sovu uzstabiņu pi sova tāva ar muoti un stuosta, kai un kur jis vysu laiku beja. Suoka puiss dzeivuot ar sovu tāvu un muoti, bet kēniņš tagan cyukas gona zamzemes kēnestī!