18. A. 477. Teicēja 90 g. veca Vitkovska Kārsavā. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja dīzgon boguots zemnīks. Jam napatyka dzeivuot vacā muojā, jis puordevja jū un sataisīja sev natuoļi mežā jaunu muoju. Kaimiņūs nivīns nadzeivuoja tyvu un tys zemnīkam patyka. Jis struoduoja vysaidus dorbus, ari gūvis jis pats slaucja.

Gūvis jis ļūti mīļuoja un sataisīja juom jaunu klāvu. Vīnu reizi atskrēja vīns vacs cylvāks un soka: "Vai, mīlajs kaimiņ, aiznes sovu klāvu tuoļuok, jo jis stuov taisni uz muna golda!"

Zemnīks atbiļdēja: "Kur tys ir? Maņ tak te nav nivīņa kaimiņa šeit!"

Vacais cylvāks soka: "Es tak dzeivuoju taisni zam tova gūvu klāva un man tik gryuti tur: kod es ādu, maa kreit viersū gūvu syudi, paleidz maņ, duorgais!"

Tūlaik zemnīks natycādams vaicuoja: "Es gribu pats redzēt, vai tys ir taisnība. Jo tu mani aizvessi sovā muojā pasavērt, tūlaik es tev paleidzēšu un dreiži puorcelšu gūvu klāvu citā vītā, bet jo na, tad, lai vēl stuov, jo es tam navaru nikai ticēt."

Vacais cylvāks suoka lyugt un apsūlēja cytā reizē aizvest jū uz sovu muoju, bet zemnīks nabeja ar mīru. Tūreiz vacais cylvāks teicja: "Labi, reit es atnuokšu pēc tevis, tu stuovi vīns pats gūvu klāvā."

Tad jis aizguoja. Nuokūšā dīnā zemnīks aizguoja tur, kur teicja vacais cylvāks un suoka gaidīt, koleidz jis atnuoks pēc juo. Gaidīja jis nailgi, jo ikrita nazkaidā dziļā dūbē un redz durovas, un tur stuov tys pats vacais cylvāks. Jis īvedja zemnīku ustobā, kur vysur beja tik smuki un atsādynuoja zam nazkaidas biļdes, kaut kū pasacīja tai bildei un veras zemnīks: bildes vītā stuov golds, un uz aolda ir vysaidi Iobi ēdīni, bet zemnīks sēd meikstā krāslā. Jis tikkū pajēmja lelu gobolu boltmaizes, kai izkrita viersā uz maizes syuda gobols. Zemnīks nūsvīdja jū zemē un pajēmja ūtru, tresu gobolu, un vys tys pats. Tūlaik zemnīks nūticēja, ka vacais cylvāks runuoja taisnibu. Jis, kad aizguoja uz sātu, tyuIeņ puornesja gūvu klāvu cytā vītā un kotru dīn suoka staiguot pi sova kaimiņa cīmā. Un tal jī dzeivuoja labi. Kas tys beja par vacū cylvāku, pa šai dīnai ni vīns navar pareizi pateikt, jo vīns dūmoj, ka tys beja Dīvs, ūtrs soka, ka valns, vai vēļ kaut kaids laupītājs. Es ari nazynu, ka beja tys cylvāks, kurs dzeivuoja senējūs laikūs zam zemes.