19. A. 477. J. Ezers no Kļavu Jāņa Kalētos Jkr. V. 42 (15).

Mūrniekam nebija ne darba, ne maizes. Viņš atstāja sievu un bērnus un gāja laimi meklēt svešumā. Ceļā tas satikās ar kungu un nabagu, kuŗi sarunājās savā starpā. Nabags, ieraudzījis mūrnieku, uzrunā viņu sacīdams: "Man vajaga mūrnieka, vai nevari nākt pie manis?"

"Cik tu tāds nabaģelis man varēsi maksāt?" mūrnieks atbild. "Neesmu jau nemaz tādēļ amatu mācījies, lai savu mākslu izlietotu par velti citu labumam."

"Nāc pie manis!" kungs iesaucās. "Man arī vajaga mūrnieka."

Viņi salīga. Mūrnieks gāja kungam līdz.

Šis viņu veda pa mežu mežiem, pa celmu celmiem, pa cērpu cērpiem. Mūrniekam gribējās ēst, ka nevarēja vairs izturēt. "Labāk būtu gājis pie nabaga - tur man nebūtu jāsalkst," viņš prāto un ierauga ka kungam nav nāšu. "Nu esmu velna nagos, iešāvās tam prātā; bet ko darīt, jāiet tālāk. Beidzot ielīda kādā alā, kur bija briesmīgs tumsums. Kungs pazuda.

Mūrnieks, nabaģelis, nezināja kurp griezties. Viņš vilkās taisni uz priekšu, un nonācis pie liela ūdeņa, sāka brist. No ūdens izcēlās velns un ieslodzīja mūrnieku savā šķirstā, sacīdams: "Nu, tēviņ esi krātiņā. Ārā vairs netiksi; vari saukt cik patīk."

Mūrnieks, iedomādamies, kādā nāvē viņam tagad būs jāmirst, laiž lūdzamo vaļā: "Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! palīdz man vēl šo reizi!"

Nabags klāt un izlaida viņu no šķirsta sacīdams: "Tā kungi ar ļaudim dara, bet mēs nabagi šitā!"

Nabags paēdinājis mūrnieku un viņu ar visu vajadzīgo apgādājis, izveda to no nezināmām vietām un piekodināja, lai iet pie sievas un bērniem. Mūrnieks dzīvoja vēl ilgi pilnā mierā un laimīgi.