20. A. 477. Lapas Mārtiņš no Rūjienas, Ērģemes un Ēveles draudzes. "Gudrais Ansis un velns" I, 1901, 43.

Reiz ziemas naktī viens vīrs apmaldījies lielā mežā. Meklējis. meklējis ceļu, bet neatradis. Pēdīgi viņš tomēr ieraudzījis mežā kādu māju, pa kuŗas logiem spīdējusi uguns gaisma. Viņš braucis turpu un piegājis pie mājas durvim, bet tās bijušas aizslēgtas. Viņš piedauzījis vienu reizi, otru reizi, trešu reizi, bet neviens nenācis viņu ielaist. Iekšā nekas nebijis dzirdams, viss bijis kluss kā kapā.

Vīrs nu apgājis mājai apkārt un pēdīgi atradis vienas mazākas durvis. Tās nebijušas aizslēgtas un pa tām viņš iegājis iekšā. Istabā sēdējis viens pats sirmgalvis, nemaz nekustēdamies, un līdzinājies celmam. Ienācējs izstāstījis sirmgalvim, ka esot mežā apmaldījies, un lūdzis naktsmāju. Sirmgalvis viņam arī labprāt atvēlējis naktsmāju.

Vīrs gājis atjūgt savu zirgu, ievedis to stallī un iebēris tām silē auzas. Tad viņš gājis atkal atpakaļ uz istabu un, ļoti izsalcis būdams, gaidījis, ka sirmgalvis viņam kaut ko piedāvās vakariņās, bet neko nesagaidījis.

Sirmgalvis, laikam noprazdams ceļavīra domas, sacījis pēc kāda laika: "Klausies, brāli! še tuvumā ciemā ir šodien kāzas, man jāiet uz tām. Nāc man līdza, jo kāzas jau nav katru dienu."

"Tas nebūtu pareizi!" vīrs atbildējis. "Kā gan lai es, gluži svešs cilvēks, ietu uz jūsu ciema kāzām?"

Nāc tikai līdza!" sirmgalvis sacījis. "Par to nekas, ka tu "

esi svešs, gan viņi mūs abus uzņems. Dabūsim tik daudz ēst un dzert, cik sirds vēlās. Iesim!"

Tā mi arī abi aizgājuši, bet ejot sirmgalvis paskaidrojis biedram: "Es tev pasaku jau iepriekš; ka tur kāzās manis neviens cits nesaredzēs, kā tikai tu. Tu vienīgi arī redzēsi, ko es tur darīšu, bet tev nav brīvu to stāstīt citiem kāzeniekiem. Kad mums būs laiks projām iet, tad es tev pasacīšu, un tad nāc man arī tūlin līdza!"

Ceļavīrs par to ļoti brīnījies, bet tomēr apsolījies , visu tā darīt, kā sirmgalvis vēlās.

Jau Pēc maza brītiņa viņi nonākuši pie viena ciema meža malā. Kāzu troksnis jau no tālienes bijis dzirdams. Kad sirmgalvis to dzirdējis, viņš iesācis priecīgi lēkāt kā jauneklis un izsaucies: "Klausies, kā viņi priecājas un trokšņo! Iesim ātrāki, iesim ātrāki!"

Viņi gājuši gar ciema sētu uz vārtiem, pūtis skarbs un auksts ziemas vējš. Uzreiz bijusi dzirdama savāda plirkšķēšana un sirmgalvis iesācis trīcēt.

"Na, kas tad tev noticis, ka uzreiz trīci, it kā būtu nosalis?" vīrs jautājis.

"Vai dzirdi, kas tur plirkšķ?" sirmgalvis atbildējis. "Man no tā ir bailes, jo tas var mani nogalināt."

"Tā jau ir tikai kāda skabarga, kas no sētas koka atšķēlusies, un tagad, vējam pūšot, plirkšķ. Nesaprotu, kā tu, vecs vīrs, no tāda nieka vari baidīties."

"Ai, ai, ciemiņ, man no tādas skabargas ir jābīstās, jo ja tā mani aizkartu, tad es būtu pagalam!'`

"Nebīsties par velti! Tāda sētas koka skabarga nevar nevienam kaitēt."

Viņi drīz vien iegājuši ciemā un arī kāzu namā, kur svešais ceļavīrs tapis tik pat laipni uzņemts, kā aicinātie viesi. Bet neviens kāzenieks neredzējis meža mājas sirmgalvi. Tikai viņa biedrs to redzējis un vērīgi noskatījies, ko šis tur dara.

Kad ēdienu nesuši uz kāzu galda, sirmgalvis pagrūdis vienam nesējam savu kāju Priekšā, un tas ar visu ēdienu-trauku nogāzies zemē un uzceldamies iesaucies: "Lai velns mani parauj !"

Sirmgalvis par to lēkādams priecājies. Svešais ceļavīrs jau sācis noprast, ka sirmgalvis nav vis cilvēks, bet pats nelabais cilvēka veidā.

Pie kāzu mielasta sirmgalvis brandvīna mīļotājiem vienmēr slepeni pielējis glāzes, vēlēdamies, lai tie vairāk dzertu. Pēc mielasta viņš piegājis pie tiem. kas ar brandvīna buteli apsēdušies pie sava galda un dzerdami iesākuši ķildoties. Viņš nu bikstījis te vienu, te otru, arvien skubinādams, lai dzeŗ un ķildojas.

Drīz iesākusies diešana, bet arī sirmgalvis lēkādams jaucies dancotāju pulkā. Vienam un otram viņš pagrūdis savu kāju priekšā un tie tūlin pakrituši, par ko viņam bijis liels prieks: viņš palēcies vai līdz pašiem griestiem.

Pēdīgi arī jaunais pāris sācis diet. Sirmgalvis arī tam piesteidzies un pagrūdis kāju priekšā. Jaunais vīrs tik smagi pakritis, ka vairs nespējis uzcelties. Sirmgalvis piepēži izņēmis no savas kabatas mazu vācelīti, attaisījis vāku, pielicis vāceli pie jaunā vīra deguna un tad ciešo vāku atkal ātri aiztaisījis cieti. Jaunais vīrs tūlin pēc tam gulējis pilnīgi nedzīvs uz istabas klona, Iebāzis vāceli atkal kabatā, sirmgalvis piegājis pie sava biedra un sacījis: "Tagad mums laiks iet."

Redzēdami, ka jaunais vīrs jau izlaidis garu, kāzu viesi sasteigušies kopā, ņēmuši to uz rokām un iznesuši no kāzu istabas laukā. Visi bijuši ļoti uztraukti par šo notikumu. Jaunā sieva vaimanājusi, rokas žņaudzīdama, un citas sievas viņai līdza. Visa kāzu līksmība bijusi uzreiz beigta.

Visu to redzot, arī ceļa vīrs ļoti izbijies, bet sirmgalvis tikai rāvis to sev līdza pa durvim laukā.

Ko tas viss nozīmē, ko es kāzās redzēju?" jautājis ceļavīrs "

sirmgalvim. "Tas nozīmē, ka es dabūju vienu dvēseli," tas atbildējis. Ceļavīrs nu pārdomājis: "Tagad skaidri zinu, ka šis vecis ir

velns cilvēka veidā. Viņš laikam ir nodomājis arī ar mani ko jaunu izdarīt, jo citādi viņš mani nebūtu aicinājis līdza uz kāzām. Tādēļ man jārauga no viņa tikt vaļā."

Ejot atkal gar to vietu, kur pirmīt vējš bija plirkšķinājis no sētas koka atplīsušo šķērbeli, ceļavīrs uzreiz atcerējies, ko vecis viņam par šo šķērbeli bija sacījis. Viņš tādēļ slepeni norāvis šķērbeli un tad gājis vecim blakus. Sarunājoties, viņš uzreiz aizskāris sirmgalvi ar to šķērbeli, un tas tūlin nogāzies gar zemi un bijis pagalam.

Vīrs tūlin izņēmis vāceli no viņa kabatas un gājis ar to atpakaļ uz kāzu namu. Kāzu namā līksmības vietā bijušas tikai skumjas un vaimanas. Bet svešais viņus apmierinājis sacīdams. ka viņš lūkošot, vai nevar jauno vīru atdzīvināt.

Mirons tapis ienests vienā atsevišķā istabā. Svešais tad izraidījis visus audis !aukā, paņēmis vāceli, kuŗā velns bija ieslodzījis jaunā vīra dvēseli, attaisījis vāku un tad pielicis vāceli pie miroņa deguna. Mirons tūlin atvēris acis, uzcēlies kājup un bijis pilnīgi vesels.

Tagad kāzu viesu prieks bijis vēl lielāks nekā pirmīt. Katrs sirsnīgi pateicies svešajam vīram par tik lielu labdarību. Viņam doti vislabākie ēdieni un dzērieni un visi to lūguši, lai paliekot līdz kāzu beigām. Bet viņš nevarējis palikt, jo baidījies par savu zirgu, ko bija atstājis pie velna stallī. Viņš nu palicis tur tikai par nakti un nākošā rītā atkal aizgājis meklēt savu zirgu.

Tai vietā, kur viņš pagājušā naktī ar sētas koka šķērbeli bija nogalinājis velnu, viņš atradis tikai sodrēju kaudzi. Nonācis mežā tai vietā, kur vakar vakarā bija stāvējusi velna māja, viņš atradis tikai klaju sniega laukumu un savu zirgu piesietu pie kāda koka.

Tagad vīrs bez maldīšanās nokļuvis mājā.

Piezīme. Šī pasaka, sevišķi viņas otra puse, ir līdzīga Ceturtā sējuma 20. numuram. P. Š.