21. A. 477. Lapas Mārtiņš no Rūjienas, Ērģemes un Ēveles draudzes. "Gudrais Ansis un velns" (II, 1902, 53 (7).

Kungs liek zemniekam braukt uz pilsētu. Viņš jau laikā izbrauc no mājas, lai vakarā nonāktu pilsētā. Atpūtinājis zirgu par nakti, viņš tad rītā varētu saņemt kungam vedamās preces un nākošā vakarā tās atkal aizvest uz muižu. Tā nu vakara krēslā braucot, viņam piesitas kāds svešs vīrs, ,kas lūdz, lai to kādu gabalu pavedot.

Zemnieks no iesākuma negribējis klausīt, domādams: "Kas tumsā var zināt, kas viņš tāds par ceļa gājēju, vai labs vai auns?" Bet kad svešais solījis labi aizmaksāt, tad zemnieks arī atļāvis tam uzsēsties uz savām ragavām. Tā nu viņi braukuši abi kopā uz pilsētas pusi. Laiks bijis ļoti auksts. Zemnieka zirgs nemaz vairs neskrējis rikšiem, bet gājis tikai soļiem, it kā vilktu smagu vezumu. Gan zirgu taupīdams, gan arī kājas sildīdams, zemnieks bieži izkāpis no ragavām un gājis kājām. Svešais tikai mierīgi sēdējis ragavās, it kā lielo aukstumu nemaz nemanītu. Zirgs turpretim svīzdams vilcis ragavas uz priekšu.

Zemnieks jau sācis baidīties un domājis: "Vai tas tikai nebūs pats nelabais, ko es vedu?"

Te viņam iešāvies prātā vecu ļaužu padoms, ka velnu varot redzēt caur zirga sakām. Viņš teicis savam ceļa biedram: "Zirgam laikam sakas spiež, ka tik smagi velk. Jāiet jāpaskatās.

Zemnieks izkāpis atkal no ragavām, pacēlis zirga sakas un ieraudzījis caur tām, ka uz viņa ragavām sēd pats velns kā siena guba. Zemnieks aizmetis no bailēm krustu priekšā.

"Ko tu tur krustojies?" velns tam uzsaucis. "Nāc sēdi ragavās un brauc! Man līdz gaiļu laikam jātiek mājā, citādi tev nevarēšu aizmaksāt par pavešanu."

Neko darīt. Vīrs trīcēdams nosēdies atkal uz ragavām velnam blakus un paskubinājis nosvīdušo zirgu. Zirgs nu sācis ātrāki skriet it kā ragavas būtu vieglākas palikušas. Ceļš gājis gar vecas pils drupām, no kurienes pilsēta vairs nebijusi tālu.

Pieturi!" velns uzsaucis savam vedējam. "Te ir mana māja. "

Pagaidi mazu brītiņu, es tev iznesīšu maksu par pavešanu."

Pēc šiem vārdiem velns iegājis pilsdrupās un tur pazudis. Zemnieks izbijies domājis: "Lai nu maksa, kur maksa, kad tikai tieku no šejienes projām. Tas nav nekāds joks ar velnu kopā braukt un viņa mājas priekšā gaidīt."

Gan nu viņš skubinājis zirgu, gan sitis tam ar pātagu, bet tas nekustējies ne no vietas, bijis kā piesiets. Drīz iznācis arī velns no pilsdrupām un kaut ko nesis savā mēteļa stūrī. Viņš uzsaucis zemniekam: "Atraisi savu maizes kulīti! Še tev maksa par pavešanu!"

Piebēris zemnieka maizes kulīti pilnu ar naudu, viņš sacījis: "Tagad vari braukt uz pilsētu. Velns nav katrreiz tik auns kā izdaudzināts."

Zemnieka zirgs nu atkal skrējis itin čakli.