22. A. 477. L. Bērziņš ar Rezevski Irlavā. LP, III, 36.

Viņos laikos divas valdnieku pilis stāvējušas tuvu viena pie otras, bet paši valdnieki dzīvojuši briesmīgā ienaidā. Tam vienam valdniekam uzaudzis dēls, tam otram meita. Abiem jaunajiem nebijis gar vecāku ienaidu nekādas daļas, tie satikuši labi un beigās vēl norunājuši precēties. Bet vecie par to ne dzirdēt: viens sunījis savu dēlu, otrs savu meitu, piekodinādami, lai tik liekot tādas domas pie malas, tur nekas neiznākšot.

Jaunie, to dzirdēdami, norunājuši klusu aizbēgt. Kādā naktī to arī izdarījuši. Bēgdami tie nonākuši pie kāda ezera, kuŗa ūdens bijis ļoti melns. Ezera malā stāvējusi laiva un uz laivas bijis uzrakstīts: "Ar šo laivu var visi braukt: tik nav jābrauc ezera vidū, citādi nelabi klāsies."

Abi iekāpuši laivā un cēlušies pāri. Gan braukuši ar līkumu, lai vidu neķertu, bet tikpat nekā nelīdzējis. Uz reizi laiva rauta, rauta, kamēr ierauta vidū un apgāzta. Dēls ar meitu nonākuši dibenā, lielā pilī, kur milzīgs kaŗa spēks patlaban turējis maltīti. Šie abi, izbijušies, sākuši mukt, bet kaŗa spēks noķēris mucējus teikdams, lai nebēgot, nebūšot nekā jauna darīt, jo paši esot spīlēs, kur nu vēl citus spīlēt? Viņi esot priekš sen sen gadiem gājuši ienaidnieku apkarot, bet ragana iebūrusi tos ezerā, un pavēlējusi tik ilgi ēst, kamēr kāds cilvēks ezera dibinā nonāktu un to vārdu teiktu: "Celies!"

To dzirdēdams, dēls ātri iesaucies "Celies!" Tūdaļ pils ar visiem cilvēkiem gadījusies ezera malā.

Dēls apprecējis savu līgavu un palicis jaunajā pilī ar visu kaŗa spēku. Jaunie ļaudis dzīvojuši laimīgi jo laimīgi un paziņojuši arī saviem vecākiem par savu laimi, izteikdami visu, kā gadījies un ko izdarījuši. Vecāki priecājušies un salīguši arī savā starpā mieru.