23. A. 477. V. Zacharska no 55 g. vecas K. Ždanovskas Ozolmuižas Berozovskā. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vīnā muižā vīns jauns un boguots muižinīks, kas par sovu myužu nikod nalyudzja Dīvu. Vīnu reizi jis pajem sovus divus suņus, blisi un īt uz mežu. Īdams pa ceļu, veras, ka suņi nazkū dzan. Muižinīks stuov un klausuos - veras: nu kryumim skrīn vylks. Muižinīks pajem sovu blisi un grib šaut veras: vylka nav, stuov smuka meita. Sasabreinuoja muižinīks un vys veras. Itei meita daīt da juo un suoka runuot tai: "Fs jyusus mīlēju un gribu ar jyusim pastaiguot."

Muižinīkam jei cīši patyka un jis nūguoja ar jū pa mežu staiguot. Tai jī staiguoja da pašam vokoram. Jau suocja taisītīs tymss. Muižinīks soka meitai: "Īsim uz munu muižu."

Bet meita jam runoj, ka lobuok uz jū. "Labi!" pasacīja muižinīks un ji nūguoja.

Daīt jī pi vīna azara. Smukuo meita lēcja yudenī un suocja klīgt ka jei jau sleikst zemē. Muižinīks daudz nadūmuoja, puorzakristēja, īlēcja yudenī, pajēmja smukū meitu aiz motim un izvylka nu azara. Veras, ka te na meita, bet nūsysta vylka uoda. Dūmoj muižinīks, kas te par breinumu. Pajem jis itū vylka uodu un dūmoj, kū ar jū darīt.

"Svīsšu atpakaļ azarā."

Kad jau muižinīks gribēja itū uodu svīst, veras: juo suns stuov pretim un veras saiminīkam acīs.

"Ka tevi lyga pajemtu!" dūmoj muižinīks. "Varbyut te našķeists gors!" Muižinīks sadūmuoja sovā solvā: "Puorkristīšu es itū suni."

Napaspēja jis pacelt rūkas, veras: nav nikuo, stuov jis vīns uz lela kūka, apleik juo yudeņs. Sasabeida muižinīks un suocja lyugt Dīvu ar osorom, kab jū Dīvs gluobtu nu naškeista gora. Cikom jis lyudzjas, par tū laiku puorguoja nakts un veras muižinīks, ka jis mežā stuov ceļūs, bet pi juo divi suņi. Tai nūguoja muižinīks uz sovu muižu un suocja lyugt Dīvu nu tuos dīnas leidz pašai nuovei.