26. A. 477. Blūms Jaun - Rozē. LP, V. 352 (153).

Kuods veirs raizuojs pa svešām zemēm. Ceļā viņš satics citu veiru un prosījs, kas šam vuordā. Tis otbildājs: "Samtabiksa!"

"Tod tu asi tis Samtabiksa! Muni sauc Ūslabiksu, īsam raizē." Lobi. Nu guojuši, guojuši obi, baidzūt danuokuši pī mozas muojinas un touleit guojuši iškā. Potlobon muojiņā vuorīja putru. Ūslabiksa loudz ori putru postrābtīs; bet muojinīki otteikuši: "Kūkus dabīsat, na putru!''

Neikū doreit; guojuši tuoļāk un otraduši citu muojiņu, kur maila sīvīta dzeivājsa. Viņi gon lobi nūprotuši, ko tei ešūt mallā veira sīva, bet tūmār prosīši āst. Tikleidz ko bej prosīši āst, toudo mallā sīva izskrāja po durim un īsuoka muojinai riņķī skrīt. Ūslabiksa or Samtabiksu sodzeivāja treis godi tai muojiņā. Peicuok muojiņas sīnas polika por peirogim un lūgi por bleinim (plāceņiem). Ūslabiksa ar Samtabiksu izāda peiragu sīnās līlus courumus, kuŗas peicok oistoisīja or eglas un prīdas skujām. Arī vuovara bejsa īloukājsa, ko tei muoja ira ādama; vuovara paņāmusa vīnu peiragu un izskrājusa kūkā. Ūslabiksa tū napocītis dzinīs vuovarai poka un gribājs soķiert; bet vuovara lākusa ūtrā kūkā uo Ūslabiksa, ko lāc's pokaļ, to krits zamē un bejs baigts.