27. A. 477. No Ilonoratas Benedikta meitas, dz. 1866. g. Ludzas - Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Varšavā 1892, 24.

Dzīvoja reiz ļoti bagāts karalis, kam bija kaŗa vadonis, bagātāks par pašu karali. Viņi savā starpā dzīvoja ļoti draudzīgi: karalis brauca pie viņa pusdienās, un viņš pie karaļa. Arī pusdienas bija kaŗa vadonim labākas un sulaiņi labāki ģērbušies, nekā karaļam. Bet kaŗa vadonis neticēja Dievam.

Viņam bija dēls, kas pazagšus no vecākiem skraidīja uz latviešu skolu un tur iemācījās lasīt, rakstīt un Dievam ticēt. Vienu reizi viņš teica vecākiem: "Kāpēc jūs Dievam neticat, kāpēc nelūdzat viņu, bet pieminat velnu? Jums būs slikti." "Staigā ar Dievu!"

Kad puisēns jau bija desmit gadus vecs, priekš lieldienām viņš kopā ar vecākiem aizgāja uz pirti.

Pārnākuši no pirts, viņi istabā atrod divus galdus: vienu noliktu ar gavēņa ēdieniem, otru ar galu. Kad bija nosēdušies pie galda, kaŗa vadonis teica: "Es atrodos tādā stāvoklī, ka man neviens nekā nevar izdarīt; nebaidos nevienu pašu cilvēku, pat karali, velnu - Dievu arī nē."

Dēls viņam saka: "Tēt, tēt, ko tu runā! Ja tikai Dievs gribētu, viņš varētu tevi acumirklī par nabagu padarīt."

"Ko! Tu muļķības runā, nekā man Dievs neizdarīs." Pēcpusdienā viņi dzird, ka kaut kas iebraucis pagalmā, neraugoties uz to, ka dzelzs vārti bija aizslēgti. Kaŗa vadonis sūta savu dēlu, lai viņš izzinātu, kas tur esot iebraucis. Dēls atnāk un saka, ka karalis esot atsūtījis viņiem zirgus pakaļ. lai brauktu kopā uz baznīcu, bet no turienes pie karaļa uz svētībām.

Kaŗa vadonis teic sievai: "Apģērbies visskaistākās drēbēs, tādās, kādas nevienam nebūtu; dēlu arī apģērbi; pats es ģērbšos skaistākās drēbēs, nekā karalim.

Viņi aizbrauc. Pēc trim stundām viņi vēl atradās ceļā; kara vadonis uzrunā vedējus, sacīdams: "Ak, jūs, velni, kāpēc tik ilgi vedat?"

"Mēs bijām iemiguši un nu esam nokļuvuši Amerikas karaļvalstī; aizmaksā mums."

Kaŗa vadonim bija līdza tikai tūkstots rubļu, kuŗus atdeva viņiem. Vedēji, paņēmuši naudu, teica: "Tagad ņem citus," un paši nozuda.

Kaŗa vadonis paņem citus vedējus un pavēl aizvest viņu uz mājām. Pēc vairāk stundu braukšanas, vedēji atkal apstājas un prasa maksas.

"Uz kurieni esat mani atveduši?" jautā kaŗa vadonis. "Mēs esam nomaldījušies un nokļuvuši Āzijas karaļvalstī." Kaŗa vadoņa sievai gan bija līda kāda drusciņa naudas,

bet tas nepietika, ko vedējiem aizmaksāt, un viņai vajadzēja atdot vēl savu zīda kleiti un zelta puķes, kuŗas viņai bija līdza, pati palika tikai veļā ģērbusies.

Kaŗa vadonim bija jāpieņem citi vedēji. Šie viņu aizveda uz Āfrikas kara]valsti. Atkal vedēji liek aizmaksāt par nobraukto ceļu, bet tādēļ ka kara vadonim vairs naudas nebija, viņš bija spiests noģērbties un atdot vedējiem savas un dēla dārgās drēbes. Vedēji saka: "Pa šīm trepēm uzkāp šīs vecās pils septītā stāvā, tur atradīsi savu karali."

Viņi uziet uz trepēm un, augšā kāpjot, apakšējās pakāpes nozūd. Uzkāpuši septītā stāvā, ierauga tur sēdam vecīti, kas ēd maizi un dzeŗ ūdeni. Viņi tam lūdza: "Iedod mums arī kādu mazu drusciņu maizes!"

Vecītis, dodams maizi, saka: "Šodien ir gavēnis." Viņi tam jautā, kur esot ceļš uz viņu māju.

"Ejiet uz priekšu, citādi iekritīsit apakšzemē."

Tanī pašā laikā karalis ar karalieni atbraukuši uz baznīcu un, neredzēdami kaŗa vadoni, sūta vēstnešus, lai viņi uzzinātu, kas ar viņu noticis. Vēstneši atrod dzelzs vārtus aizslēgtus, zvana un klauvē, bet nekas neatsaucas. Tad karalis pats ar kaŗavīriem dodas uz turieni, lai tiktu iekšā. Viņi nu mēģina salauzt dzelzs vārtus, bet tas neizdodas, jo lielgabalu lodes lec no vārtiem atpakaļ. Tad karalis pavēl kaŗavīriem pārkāpt pār mūŗa sienu, bet katrs, kas uzkāpj augšā, nokrīt zemē bez dzīvības. Tā visi karavīri tika iznīcināti.

"Nevar neko darīt," teica karalis, "vajaga doties uz baznīcu, jo dzird jau zvanam."

Kad viņš aiziet, pie kaŗa vadoņa pils, pienāk nabaga vecītis ar sievu un divām meitām. Viņi jau iepriekš bija apmeklējuši desmit mājas, bet nekur nebija atraduši viesmīlību. Iedami gaŗām pilij, viņi redz to apgaismotu un visus vārtus plaši atvērtus vaļā. Viņi ieiet iekšā, izstaigā visas istabas, bet nekā tur neatrod. Tikai ķēķī podos vārās ēdiens ; tad vienā istabā atrodas galds ar gavēņa ēdieniem, tāļāk redz atvērtus skapjus, pilnus ar naudu un drēbēm. Vecītis saka sievai: "Mēs nekā neaiztiksim; meitas lai sargā māju, bet mēs, apģērbušies skaistās drēbēs, brauksim uz baznīcu lūgt par to Dievu, kam pieder šī pils."

Vecie ieiet baznīcā. Šoreiz viņi negrib palikt kopā ar nabagiem pie ieejas, bet aiziet un nostājas pie lielā altāŗa. Še viņus ierauga kaŗa vadoņa sievas vecāki. Viņi lūdz tos savā solā un sarunājās pie sevis:

"Kas šie tādi par kungiem, un kāpēc viņi ģērbušies kaŗa vadoņa drēbēs?"

Vecie pēc Dievkalpošanas pārnāk mājā. Še kopā ar bērniem paēd maltīti un pateicas Dievam. Rītā atkal vecie ierodas baznīcā un ieņem vietas blakus kaŗa vadoņa sievas vecākiem. Pēc Dievkalpošanas no baznīcas iznāk visi kopā, un kaŗa vadoņa sievas vecāki prasa vecīšiem, kas šie tādi esot.

"Mēs neesam kungi, bet gan nabagi."

"Kur tad ņēmāt šīs drēbes, kuŗās esat ģērbušies?"

Viņi nu izstāsta, ka esot atraduši atvērtu pili un tajā skapjus ar drēbēm, un ka šajās drēbēs viņi esot ģērbušies, gribēdami lūgt Dievu par to, kam visas šīs mantas piederot: "Pārnākuši mājās, mēs visu noliksim vecā vietā."

Kaŗa vadoņa sievas vecāki aizgāja pie karaļa, lai viņam pastāstītu par nabagiem, kas viesojoties kaŗa vadoņa mājā. Karalis pavēl uzaicināt nabagus pie sevis un izprasa viņiem,

kā viņi tikuši mājā iekšā, kuŗas viņš pat ar karaspēku nevarējis atvērt vaļā.

Vecītis pastāstīja karalim visu, ko bija atradis.

Karalis saka: "Droši vien pats Dievs Kungs to ir izdarījis; par svētdienām palieciet šai mājā."

Pa to laiku karalis uzaicina trīs citus karaļus no kaimiņu valstīm, lai ar viņiem apspriestos, ko darīt tādā gadījumā.

Viens karalis saka: "Še, droši vien, vārti tika atvērti ar Dieva spēku, lai dotu paspārni nabagiem; ka šī māja paliktu par vecīša īpašumu."

Nabaga dzimta apmetās uz dzīvi kaŗa vadoņa pilī. Karalis lūdza, lai jaunie iemītnieki viņu apmeklējot, bet vecītis teica, ka viņam jālūdzot Dievs, jāēdinot un jādzirdinot gaŗāmejošie nabagi.

Kaŗa vadonis, pastāvīgi ceļodams, nomira, un pēc kāda laiciņa aizgāja arī viņa sieva; palika tikai viņu dēls, kuŗam. Beidzot izdevās atgriezties uz savu dzimteni. Iegājis tēva mājā, viņš sveicina vecīti vārdiem: "Lai ir Jēzus godināts."

"Mūžīgi mūžam," atbild vecītis.

Redzēdams, ka puisēns ir izsalcis, vecītis viņu paēdina, padzirda un apģērbj jaunās drēbēs. Bet puisēns viņam ļoti patika, un viņš to paturēja pie sevis. Jauneklis kādu reizi ienāk guļamistabā, ierauga tur tēva un mātes bildes un sāk gauži raudāt.

Vecītis lūko viņu apmierināt, grib atdot viņam visu tēva mantu un iet kopā ar viņu pie karaļa.

Karalis saka: "Es nevaru lauzt savu vārdu, uzaicināšu atkal karaļus no kaimiņvalstīm aprunāties

Svešais karalis dod padomu: "Šo lietu varētu nokārtot šādā ceļā. Ja vecītim ir meita, tad jauniešus varētu saprecināt." Vecītis ļoti nopriecājies, deva bērniem savu svētību un viņi no tā laika dzīvoja laimīgi.