28. A. 477. J. Zīle Mežmuižā. Etn. IV. 1894. LP, VII, I, 1223 (2).

Kāds augsti mācīts vīrs reiz iedomājies ceļot pa pasauli sakrāties vairāk gudrības. Tā gar jūrmalu reiz iedams, ieraudzījis vecīti, kas ar pavārnīcu smeļ no jūŗas ūdeni un lej mazā bedrītē. , Labdien! ko tu te dari?"

"Es gribu jūru izsmelt šai bedrītē", atteica vecītis.

"Ko tu iedomājies, vai tev prāts galvā?" iesaucās gudrinieks. "Iekāms tev atbildu, teic man, ko tu staigā apkārt? Ko tu meklē šai tukšā vietā?" jautāja vecītis.

"Es gribu visas pasaules gudrības izzināt."

"Nu, dēls, kā es nevaru jūru šai bedrītē izsmelt, tā tu arī nevari visas pasaules gudrības saņemt savā galvā."

"Kāpēc tad nē?" jautāja gudrinieks.

"Nu, es tev to gribu pierādīt. Ej tur tai būdiņā, kas tur kalna, un dari, ko tev pavēlēs."

Gudrības meklētājs aizgāja uz būdiņu un, iekšā iegājis, redzēja sirmgalvi ar gaŗu bārzdu sēžot pie liela, grāmatām apkŗauta, galda. Dzirdējis cilvēku ienākam, vecītis atgriezās pret viņu, cieši to uzskatīdams. Tad tas pamāja ar roku uz iepretējām durvim. Gudrinieks, domādams, ka sirmgalvis sūta viņu tur iekšā. attaisīja durvis. Tikko bija spēris pirmo soli, kad tas pa kaklu, pa galvu iekrita kādā bedrē. Krita, krita, līdz pēc kāda laika manīja zemi. Apskatījās - ieraudzīja kokus un mājas kā jau, kur cilvēki dzīvo. Gribēdams pārliecināties, vai arī patiesi uz zemes atrodas, tas gājis tuvākā mājā un saticis arī cilvēkus. Domājis: tas viņam tā likteņa nolemts, un sācis pūlēties, strādāt un savu dzīvi iesākt. Tā kā viņš bijis krietns cilvēks, tad arī ātri iedzīvojies un nopircis māju. Pa tam pagājuši trīs gadi un, redzēdams, ka te viņam mūžs būs jānodzīvo, tas apprecējies un pēc gada laika tam piedzimis dēls. Viņa mājas bijušas jaukā vietā, visapkārt dārzs un vidū burbuļojis ļoti dziļš avots, no kuŗa iztecējis mazs strautiņš. Pie šā avotiņa mēdza viņa puisēns darboties; laiviņas taisīdams un pa strautiņu tālāk laizdams. Tā dzīvojoties, tas reiz iekritis avotā. Gudrinieks, kas turpat strādājis, to redzējis un skrējis glābt; bet - kas bijis, nebijis - samežģījusies kāja un iekritis pats avotā. Nemaz nesaprazdams, kas ar viņu notiek, tas uz reizi atmodies tajā kambarī, kur to vecīti saticis. Ieraudzījis arī sirmgalvi istabas vidū stāvam. Nekā neteikdams, tas paņēma gudrības meklētāju pie rokas un rādīja uz jūrmalu, kur vecītis, pavārnīcu nolicis, nācis pretī, teikdams: "Nu, vai redzēji pasaules gudrības un atzini, ka nav iespējams visus noslēpumus izdibināt? Tu domājies tur septiņus gadus nodzīvojis, un tas tikai bija viens acumirklis, kamēr es pavārnīcu noliku un tev pretī nācu."