30. A. 477. A. Lerchis- Puškaitis Vec-Zvārdē LP. IV. 194 (46. 4).

Vienam tēvam bijis viens vienīgs dēls. Tēvs prasījis dēlam, kādā amatā gribot mācīties?

"Bora (burvja) amatā!" dēls atteicis.

"Neko darīt - lai jau iet arī tai pašā bora amatā!" tēvs nodomājis.

Dēls nu aizgājis pie liela bora (burvja) meistaŗa mācīties. Aizgājis un tūlin prasījis, lai dodot brokastu. Paēdis brokastu. Bet tur bijuši tādā dārzā divi avoti: vienā bijušas zivis, otrs tukšs. Dēls prasījis, vai nevarot tās zivis uz pusdienu dabūt.

"Kamdēļ nē?" boris atteicis, "gan es izvārīšu!"

Kamēr šis nu vārījis, dēls piegājis pie tukšā avota skatīties. Bet tai pašā brīdī viens tā kā pagrūstu no mugurās un šis avotā iekšā un nu krīt pa gaisu tālu: beidzot izkrīt vienā pilsētā. Šis paskatās uz augšu: gaiss tā kā viena vietā - lūka lielumā - aizrautos cieti, vairāk neko neredzējis.

Palicis dzīvot tai pašā pilsētā; beidzot vēl apprecējies un piedzīvojis dēlu.

Bet vienu dienu pienesis dēlu pie loga un rādījis skaistu skaistu putniņu, kas laukā dziedājis. Bērns palēkdams priecājies par putniņu un - nezin, kā gadījies, kā ne - izsprucis no rokām, izkrizdams pa logu laukā. Tēvs izbailēs lēcis pakaļ, bet neatradis vairs bērna - kur palicis, kur ne. Kamēr šis tur tā brīnojies, te viens piegrūdis pie muguras: "Nāc pusdienā, zivis gatavas!"

Paskatījies -- boris, tas bijis, kas tur piegrūdis. Paskatījies labi: šis atradies turpat, kur toreiz aizgājis - boŗa dārzā.

Bet boris teicis: "Nu, vai nu redzēji, kas ir burvība? Viss tas, kamēr apprecējies un dzīvoji, bija tik divu stundu vērtībā." To dzirdēdams dēls atmetis boŗa amatam ar roku - negribējis vairs mācīties. Pārgājis pie tēva atpakaļ un sācis strādāt.