31. A. 471. 477. A. Lerchis- Puškaitis Vec- Zvārdē. LP, IV. 192 (46. 2).

Reiz kāds bagāts kungs neticējis, ka cilvēks, kas reiz bagātībā iedzīvojies, varot nabags palikt.

Bet vienreiz šī paša bagātnieka dārzā ielaidies tāds putniņš pusē zelta, pusē dimanta.

"Ē! kad to dabūtu nošaut!" bagātnieks iesaucies, izskrējis laukā. Nu šāvis, nu šāvis, bet ik šāvis ik nevarējis trāpīt. Beidzot putniņš nometies ārpus dārza - bagātnieks pakaļ; necik ilgi putniņš nometies mežmalā - bagātnieks pakaļ. Tur mežmalā bijusi upe. Necik ilgi putniņš nometies uz upes ūdenī - bagātnieks norāvies pliks un bridis pakaļ. Bridis, bridis ---- nevarējis izbrist upi. Beidzot putniņš nozudis. Nu bagātnieks noskumis bridis atpakaļ pie savām drānām, bet - tos brīnumus - drānas pa to laiku kur palikušas, kur ne. Ko nu plikam iesākt? Gājis tai pašā mežā paslēpties. Bet mežā par laimi gadījušies trīs veci nabagi. Tie apģērbj viens par otru šo, kā nu varēdami, ar vecām skrandām un uzaicina staigāt viņiem pakaļ - būšot uzvest uz ceļa. Šis gājis arī. Nu gājuši, gājuši - sagājuši trīs gadus -nemaz ceļa atrast. Trešajā gadā izkūlušies jūrmalā. Bet trīs nabagi tagad teikuši: "Mums jāšķiŗas - zini nu pats mājas atrast!"

Un tā visi trīs pazuduši. Šis nu nezinājis, ko iesākt, ko nē. Tās pašas vecās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās un mājas atrast nevarējis nemaz iedomāties. Sācis gaužām bēdāties tur jūrmalā. Te piepēži pamanījuši mazu laiviņu. Saucis, tai ieņemot arī viņu laivā. Ieņēmuši. Nu braukuši pa jūŗu krustim šķērsām. Beidzot izkļuvuši otrā malā pie lielas ielas. Tur tie teikuši: "Vadzi, nabags, kāp nu ārā un ej tur pilī dāvanas palūgties - mums jābrauc tālāk!"

Šis izkāpis un iegājis pilī ubagot. Bet pilī tai brīdī bijušas dzīŗas, tādēļ apsēdies uz krāsns mūrīša un kāri gaidījis kādu kumosu. Te pienācis sulainis, sacīdams: "Klausies, nabags, panāc šurpmāk - mans kungs grib ar tevi drusku parunāt!"

Labi, gājis pie kunga. Kungs prasījis: "Saki, vai tu nu atzīsti, ka var gan nabags palikt?"

Atzīstu!" šis atbildējis, un tā acumirklī visas dzīŗas, visa "

pils nozudusi kā ūdenī un šis, -- ko domāt, -- atradies savā pašā dārzā, kā toreiz pēc putniņa izskrējis.