32. A. 477. A. Lerchis- Puškaitis Vec - Zvārdē. LP, IV 193 (46, 3).

Citreiz valkājuši zilus svārkus. Reiz tāds zilsvārcis ienācis vienā pilsētā un piestājies pie kāda tirgotāja. Tas tirgotājs bijis jauns iesācējs un tādēļ vēl gluži nabags. Tomēr visā nabadzībā bijis ieskatījies bagātā virsnieka meitā. Meita arī būtu gājusi labprāt, bet tēvs spārdījies : "Pie tāda tirgotāja, kam nav godīgi ko paēst, es jau nelaidīšu savu meitu badā nomirt!"

Tā nu zilsvārcis ienācis pie šā tirgotāja un prasījis, vai esot precējies?

"Kur nu precējies? Man jau godīgas meitas nedod: es esot par nabagu!"

Nu, kas nabags, tas vēl var par bagātu tikt!" zilsvārcis "

ieteicies un tā sācis ar pirkstu tādus riņķīšus vilkt; cik riņķu uzvilcis, tik zelta rubļu tai vietā gadījušies. Tirgotājs, to redzēdams. sācis brīnīties. Bet zilsvārcis skubinājis: "Ko brīnies? Lasi tik nu maisā un nes savam nākamam sievas-tēvam, gan tad viņa meitu dabūsi, ja naudu ieraudzīs."

Tirgotājs nu lasījis naudu maisā, bet vēl arvienu brīnījies: "

Vai tik tu neesi velns, tā naudu kaisīdams?"

Zilsvārcis palicis dusmīgs par tādiem vārdiem un teicis: . Ikkatrs cilvēks ir velns, ja viņš nelabi dara!"

"Tas nevar būt!" tirgotājs pretojies, "kā nu katrs cilvēks varētu par velnu palikt?"

"Nu, netici - netici - gan pats piedzīvosi!" zilsvārcis atteicis un pazudis.

Bet tirgotājs, tas nu aizstiepis zelta maisu virsniekam parādīt. Virsnieks priecājies par tādu bagātību un tūdaļ atdevis savu meitu viņam par sievu.

Sadzīvojuši labu laiku mierā un laimē, nopirkuši vēl muižu un dzīvojuši tur. Te vienreiz tirgotāja sieva nezin ko gribējusi uztiept savam vīram. Vīrs gan turējies pretim, bet šī ne par ko: viņai esot taisnība! Vīrs beidzot palicis ļoti pikts un dusmās pagrūdis sievu; bet šī kā kritusi, tā bijusi pagalam. Nu senākais tirgotājs saķēris galvu un gudrojis, kas nu izdarāms, lai cilvēki nemanītu, ka pats savu sievu nositis. Beidzot, itkā apjukdams, pielaidis ēkai uguni un pats, asaras raudādams, bēdzis pasaulē. Bet otrā jūdzē saticis piepēži senāko zilsvārci; tas prasījis: "Brāl, kā iet?"

"Nelabi, nelabi! Nositu, lai gan ,netīši, pats, savu sievu. aizdedzināju muižu - nelabi,nelabi esmu izstrādājies!"

"Tad jau tu, kā pats velns esi strādājis?" zilsvārcis iesaucies. "Ja, ja! Nudien, ka pats velns!" šis atteicis un sācis atkal raudāt.

"Nu, redzi, vai nu tici, ka katrs cilvēks var gan par velnu palikt!"

"Ticu, ticu!"

"Labi, ej tad tik mājā - nekas nekaitēs!"

Tūliņ griezies atpakaļ uz māju. Pārgājis, - vai tie nav brīnumi, - ne sieva nosista, ne muiža nodegusi, - viss kā bijis. Sieva vēl iznākusi pretim: "Vīriņ, kur tad tu biji? Pusdiena gatava, nenāci nemaz ēst!"

Šis paraustījis plecus un neteicis nekā. Bet no tā laika tam jau no tālienes riebis, ka kaut kur redzējis, ka sieva ar vīru baŗas.