33. A. 477. V. Zacharska no 55 g. vecas B. Ždanovskas Ozolmuižas pag. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vinā cīmā zemnīks ar sovu sīvu. Jī beja cīši nabadzīgi, bārnu jīm oabeia. Zemnīks beja tik nabadzīgs, ka jis nikad navarēja nūpelnēt naudu zuobokim, vairuok staiguoja bosom kuojom.

Vīnu reizi zemnīks aizguoja aiz cīma, sāduos pi pūra un suocja peit veizes. Daīt pi juo vīns cylvāks un vaicoj: "Kū tu zemnīks dori?"

Jis jam atbildēja: "Veizes pynu, nav kuo kuojas apaut, nav zuoboku."

Itys cylvāks jam soka: "Es varu tev īdūt taidus zuobokus, kuŗus tu Par vysu sovu myužu nasanosuosi."

Nu sabreinuoja zemnīks un dūmoj pats sevī: "Kāds itys cylvāks taids, ka jis sūlēj īdūt man taidus zuobokus?"

Tys cylvāks otkon runoj: "Nu kū, gribi zuobokus?" Zemnīks jam otkon atbildēja tai: "Ar kū es varu tev aizmoksuot, ka man nav nikuo."

Cylvāks soka: "Nu tu man pasajem atdūt tū, kas pi tevis byus."

Dūmoj zemnīks: "Kū es jam atdūšu, ka pi manis nav nikuo." Dūmoja, dūmoja zemnīks un soka: "Nu labi, lai byus tai, Pajem tū, kas man byus."

Pa tū laiku, kad zemnīks runuoja ar cilvāku, nazkai naradzāti jis puorgrīzja pierstu un suocja tecēt asnis. Cylvāks soka: ,,Nu tu man paroksti, ka tu atdūsi man tū, kas tev byus," izjēmja nū karmana papeiru un suocja meklēt tintes, bet juos jam nabeja. Cylvāks īraudzēja, ka zemnīkam puorgrīzts piersts nn tak ašnis. Jis soka: "Nav tintes, var rakstīt ar itū ašni."

Tai zemnīks Parakstēja itam cylvākam uz papeira ar ašni, ka atdūs tū, kas jam byus. Cylvāks nūguoja pa ceļu, bet zemnīks paiyka sādūt Pi Pūra. Napuorguoja pus stundes, atnas cyts cylvāks lobus zuobokus, padūd zemnīkam. Zemnīks pajēmja itūs zuobokus un pricīgs atīt uz sātu. Sātā jis suoka runuot un ruodīt sīvai, kaidus jam īdevja cylvāks zuobokus, un nikaidas moksas najēmja, kai tikai rokstu uz tuo, kas man byus. Sīva, nikuo nadūmuodama, ari palyka prīcīga un tai veirs ar sīvu dzeivoj lobi.

Vīnu reizi sīva juo saslyma un suocja runuot veiram, ka jei gryuta un dreiži radīs. Zemnīks 'izdzierda nū sīvas itūs vuordus, uz reizes palyka skumīgs un dūmoj pats sevī : "s devu parokstu uz sova bārna, jis varbyut vjāl beja na cylvāks, bet vains, puorsavilcīs cylvāku drēbēs. Nu kū darīt?"

Laiks īt, zemnīks vys skumīgs. Juo sīva radīja dālu un taidu smuku, ka navarēja juo ni posokā izstuostīt, ni ar spolvu aprakstīt, un suocja itys dāls augt na pa godim, bet pa dīnom.

Zemnīks pasaver uz dāla un raud. Dāls izauga jau lels veirs, smuks un ar lelu spāku. Vīnu reizi dāls vaicoj tāvam, par kū jis taids skumigs. Tāvs jam rauduodams izstuostīja, ka jis parakstīja papeiru valnam!

Dāls izklausīja tāva vuordus un runoj: "Nabādoj, tāvs, es itū papeiru dabuošu rūkuos. Īšu un izsisšu visu elni, izsvaidīšu vysus valnus un tū papeiru dabuošu."

Reitā dāls taisuos īt meklēt tū papeiru. Jis apvylka mugurā brūņi (bruņas), pajēmja lelu škāpu, pasavasaluoja ar muoti un tāvu un nūguoja meklēt tū papeiru. Īt jis dīnas un naktis, pi vīnas mozas ustabiņas. Īīt jis tymā ustabiņā, veras: tī dzelža vuorti. Jis kai spēra ar kuoju, vuorti nūkrita zemē un veras: stuov lels trons, bet tronā nav nikuo. Veras jis, ka zam ituo trona otkon vuorti. Jis daīt tūs vuortu, speŗ ar kuoju, vuorti izkrita, bet tur dag guns un daudz valnānu skraida un ar dzeļža mītim, maisa kotlus. Īraudzēia valnāni itū cylvāku un suoka runuot. "Nu, ej šur, mes jau sen tevi gaidījām."

Bet dāls jīm atbildēja: "Klusīt, narunojat niko, cytaidi es jyusus vysus salikšu itamūs kotlūs uu savuoreišu, ka napaliks kaulu!"

Sasabeida vysi valni un suocja prasīt, ka itū nadarītu. Izīt vacuoks valns un nas papeiru rūkuos, runuodams: "Labi, ka tu pats atguojs, puorskaiti itū papeiru un stuojīs pi dorba!"

Sasasirdējās dāls, tvēŗa vacū valnu aiz kokla, satrina juo vysus kaulus un īmetja korstā kotlā, lai vuorējas, bet papeiru saplēsja. Cyti valni vysi sasabeida un nūskrēja, nazyn, kur, dāls dūmoj: "Īšu es uz sovu sātu, pi sova tāva!"

Tai jis padora. Izguoja nu alnis un īt - veŗas: īt jam preti cīši smuka meita veŗas uz juo un smejas. Jei jam nu reizes patyka, bet jis dūmoj pats sevī: "Varbyut otkon kaida pasyutīta nu elnis. Ak, kū man itei meita? Lobuok īšu uz sātu."

Bet meita suocja jū saukt sev ieidz. Daīt jis pi meitas un jei jū nūvad uz krūgu, pīdzyrda ar brandīni un grib nūvest jū otkan uz elni parunuot ar valnim. Sasadusmuoja otkon dāls uz ituos meitas un kai tvēŗa aiz motu, kai lyka uz zemes, nū meitas palyka vīns dagūts, ar kū skrituļus smērej : Jis pajem ari itū dagūtu, īsmērēja sev zuobokus un nūguoja uz sovu sātu.

Sātā jis atroda tāvu pavysam slymu un izstuostīja jam vysu, kai jis dabūja tū papeiru. Tāvs jū par itū svētīja un pats nūmyra. Bet dāls ar muoti dzeivoj tagad.