34. A. 477 .314.304. No Latgales Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vīns jauns puisīts, sadūmuoja viņš īt pasaulī. Guoja, guoja un īguoja mežā; valna ustobā. Valns izguoja prīškā un sacīja: "Ej pi manis par kolpu, es tev labi samoksuošu."

Puika pasajēme un suocja dzeivuot pi valna. Valns viņam paruodēja kū stroduot un saēja: "Vysūs kambarūs vari staiguot un vysus malnūs zyrgus baruot. Tikai vīnā kambarī naej, kas aizzēgēļeits ar vystas syudu."

Kolps suocja struoduot, bet cytaidi darēja: guoja tymā kambarī, kas beja aizzēgīļeits ar vystas syudu. Tur beja bolts zyrgs. tys muocēja runuot vysu ar cylvākim. Puika darēja cytaidi, kai viņam beja pīsaceits: baruoja tikai boltū zyrgu, bet malnūs nivīna nabaruoja. Kad beidzjās gods, saiminīks valns vaicuoja: "Cik tev moksas vajadzēs?" Boltais zyrgs beja puiku pamuocējs, lai naprasa cyta nikuo, kai tik saryusējušūs zūbineņa. Puika tai prasēja un saiminīks ari atdeve.

Tod puika dzeivuoja otkon ūtru godu pi valna un baruoja tikai boltū zyrgu. Kad puorguoja gods, saiminīks valns vaicuoja: "Kuo tev vajadzēs par šū godu?"

Boltais zyrgs pamuocēja puiku, lai prosa tukšuo valna naudas moka. Valns atdeve tukšū moku un puika dzeivuoja vēj yodu pi valna. "

Trešā godā boltais zyrgs pamuocēja puiku, lai prosa boltā zyrga. Puika arī prasēja, bet valnam nasagribējuos atdūt Bet kū darīt? Beja juodūd, tamdēļ ka puika beja paklausīgs kolps. Boltais zyrgs pamuocēja puiku, lai jis juojūt kreit nu viņa treis reizes zemē, jo zynuoja, ka tad valns dūs puikai spāka zuoļes. Puika tai padarēja. Kai tik jis suocja juot, tai nūkrita nu zyrga, un valns viņam īdeve spāka zuoles nu vīnas butelītes. Kad puika nūkrita ūtru reizi, valns īdeve spāka zuoles nu ūtras butelītes. Tod puika nūkrita otkon trešū reizi, valns īdeve spāka zuoles nu trešuos butelītes.

Tagan puika beja cīši styprs. Aizbraucja jis uz vīnu pilsātu, sataisēja sev kažūku, kurā salēja divpadsmit dorvas pūdu. Tad aizguoja uz kēneņa pili, prasējuos pi kēneņa par pavuoru. Kēneņs viņu pījēme un viņš ļūti labi gatavuoja ēdīnus. Viņš beja neizsokāmi smuks, kad nūlyka sovu kažūku. Bet kad apvylka kažūku, beja bailes vērtīs uz viņu.

Atguoja kēnina jaunuoko meita apsavērt, kai pavuors gatavoj ēdīnus. Kēniņa meitai viņš jūti patyka, viņa gribēja, lai viņš jū izprecēj. Jei pastuostēja sovom vacuokom muosom, ka jei ar pavuoru precēsīs. Tad aizguoja muosas, pasavērt, kas par briutguonu viņu jaunuokai muosai. Pavuors beja apvilcis kažūku un izzaskatējuos pēc valna. Muosas tik breinuojuos, kas tur pateik vinu muosai. Jaunuokuo muosa tik sacēja: "Man viņš pateik."

Tad abēji sasaprecēja, pavuors apvylka sovu kažūku un kēniņa meita, viņa sīva, nūsabeida, tamdē ka taida breinuma nabeja redzējuse sovā dzeivē. Apvilcis sovu kažūku, jis guluos uz cepļa un gulēja. Kēniņa meita tik rauduoja.

Jyurā dzievuoja lelas cyuškas, kas ēde cylvākus. Beja jan pazeimuotas vysas kēniņa meitas uz jyuras molu cyuškom. Vacuokūs meitu veiri tik rauduoja, kai byus atsorguot sovas sivas nu cyušku, bet jaunuokuos muosas veirs tik gulēja uz cepļa. Kad pīguoja jaunuokuo muosa pi veira un sacēja : "Mani mudri cyuškas apēss!"

Viņš atbild: "Lai ād!"

Kad atguoja pazeimuotā dīna, kēneņa meitas aizvede uz jyuras molu. Tod aizguoja pavuors, pasaucja sovu boltū zyrgu, pajēme saryusējušū ūbineņi, apvylka sovu kažūku un sāduos uz boltuo zyrga, aizbraucja un nūkove vysas cyuškas.

Tai kēniņa meitas palyka prīcīgas un viņš vairuok nikod navylka sova kažūka mugorā. Kēniņš atdeve sovu vaļdību jaunuokuos meitas veiram un jis volda vēl leidz šai dīnai.