35. A. 477. Teicējs 65. . vecs D. Skarbinīks Viļānu Rimšu ciemā. Kultūras balss kr.

Vīnā muižā dzeivuoja vīns boguots muižinīks. Vysa jam beja. Sadūmuoja vīnu reizi muižinīks īt uz mežu dzeivuot, sataisīt sev tur ustabiņu un lyugt Dīvu, lai paliktu par svātu.

Kai dūmuoja muižinīks, tai sataisīja. Metja molā jis sovu muižu un vysu ļobumu. Žāl beja muižinīkam pamest sovu mīlū zirdziņu, kuru muižinīks cīši mīlēja, bet kū dareit? Pametja ari zirdziņu. Nūguoja muižinīks uz mežu, un suoka tī dzeivuot un lyugt Dīvu. Tai dzeivoj muižinīks jau daudz godu.

Vīnu reizi jis jem rūkuos guni un jam nadag rūkas. Dūmoj muižinīks : "Es jau varbyut palyku par svātu, ka man nadag rūkas.

Valns tymā stracī dūmoj: "Kai itū muižinīku nūmest nu ituo svātuo golda?" Valns suoka staiguot pi ituo svātuo muižinīka par jaunu un smuku meitu, bet nikai navar īkārdynuot.

"Nu", dūmoj valns, "sataisīšu es par zirdziņu, kuru jis, kad beja muižā, cīši mīļuoja."

Tai valns pataisēja. Atskrīn valns par juo mīļuo zirdziņu un suoka pi svātuo muižinīka zvīgt un ar kuojom tapynuot. Svātam muižinīkam tyka žāl zirdziņa, un jis suoka jū glaudīt un jau gribēja juot uz juo. Sāduos svātais muižinīks uz zirdziņa un nūnesja jū itis zirdziņš pa mežim, pa kalnim, pa jyurom. Sasabeida svātais muižinīks, turīs un dūmoj pats sevī: "Jau varbyut gols dzeivei!"

Bet zirdziņš jam soka: ,,Muižinīk, ka tu gribi vēļ dzeivuot ituo pasaulī, tad tu man pīzvērej, ka tu puorstuosi lyugt Dīvu un atstuosi tū meža ustabiņu. Tūlaik es tevi palaisšu uz zemes."

Tai svātais muižinīks padarēja, pīzvērēja valnam, ka mess molā vysu un klausīs juo. Valns nūlaidja svātū muižinīku uz zemes pi vīna vaca krūga un soka jam: "Te ir krūgs, kur puordūd brandinu, un itam krūdzinīkam ir jauna sīva, ar kuru tu vari runuot par mīlestību "

Valns īdevja svātajam muižinīkam daudz naudas un pats nūyuoja uz sovu elni. Svātais muižinīks īguoja krūgā, veras jaunā krūdzinīcā. Jis pajēmja pusstūpu brandiņa un izdzēŗa ar jaunū krūdzinīcu un suoka runuot par mīlestību. Paša krūdzinīka nabeja sātā. Tymā stracī īīt krūdzinīks ustobā un veras, ka juo sīva bučuojas ar nazkaidu mūku. Suocja krūdzinīks lomuot sīvu un dzeit uorā svātū muižinīku. Sasasirdēja svātais muižinīks, satvēŗa lelu dzeļža pūdu, lyka krūdzinīkam par golvu un nūsyta. Atskrēja ļaudis, pajēmja svātū muižinīku un nūtīsuoja jū pakuort.

Jau atvad svātū pi stulpa un izlyka jam viervi uz kokla un suocja vilkt - veras, ka nav cylvāka, bet karinej solmu kyuls. Nūsabreinuoja vysi, kuri beja pi tuos kuoršonas, un padūmuoja, ka itys beja valns.

Tai daudz godu dzeivoj itys mūks, syt audis, bet satvert jū nakas navar. Jau mūks palyka pavisam vacs, navar jau vairuok sist aužu. Tūlaik valns jam soka: "Uona jau tev struoduot pa pasauli. Ej pi manis eļņā teirēt man zuobokus un auklēt munus bārnus."

Tai svētais muižinīks tagan auklej valna bārnus un teirej juo zuobokus.