36. A. 477. Kazaks 1872. g, Suntažos. LP, VII, 1, 99 (14b).

Pašā ezera malā dzīvoja zemnieks, tam bija tēvs noslīcis ezerā. Reiz zemnieks aukainā laikā braukāja laivā pa ezeru dziedādams. Te atvērās ūdens un zaļš ūdens vīrs parādījās, sacīdams: "Tu dziedi jauki, vakarā tevi apciemošu, gaidi!"

Zemnieks pagādāja ēdienus un dzērienus, kas pie rokas, un gaidīja ūdens vīru, nodomādams: "Labāki gan būtu vēlējies savu slīkušo tēvu ezerā redzēt, ne ūdens vīru, bet kas man to dos."

Līdz tā bija domājis, ūdens vīrs jau klauvē pie durvim. Lai nākot iekšā! Ienāk ūdens vīrs tīri zaļš, bet miesa pati bāla. Padod labvakaru - lai uzdziedot pirmītējo dziesmu. Zemnieks dzied, dzied, cienā arī ēdieniem, dzērieniem šo, bet ūdens vīrs atsaka: "Nenācu te ēst un dzert, nācu dziesmās klausīties. Padziedi man vēl kādu!"

Zemnieks uzdzied itin tādu priecīgu, jautru dziesmeli ai, tas šim tikpat kā ugunis pie pakulām. Sāk šis diet un lēkt. Beidzot, izlēcies, sacīs: "Bet par to labumu tu nāc rītdien mani arī apsērst, manā pilī:"

Zemnieks atbildēja: "Kā pie tevis tikt? Es noslīkšu." "Neslīksi vis, še tev šī pērle pie krūtīm, tad tu iziesi ūdenim

:auri, kā neviens matu galiņš slapjš nepaliks."

Labi. Otrā vakarā zemnieks sāk brist ezerā, - ja, nepaliek nemaz slapjš. Brien, brien - aizbrien pie skaistas dimanta pils. Iznāk zaļais vīrs pretim, paņem aiz rokas, ieved vienā pils istabā. Tā jau skaista, ieved otrā - vēl skaistāka, vedīs trešā, ceturtā - atkal skaistākas; un tā katra istaba arvienu greznāka, arvienu lepnāka. Zemnieks tīri kā apstulbis brīnās brīnīdamies: "Ai, to skaistumu! To vēl savā mūžā neesmu pieredzējis, cik man te patīk!"

"Tad paliec te, tad paliec te, pie manis labi klājas."

Bet zemnieks groza galvu: "Te jauki, tas tiesa, bet virszemē man vairāk parasts; iešu labāk pēc sērsībām atpakaļ uz turieni."

Ūdens vīrs atbild: "Nu ja ja, dari, kā tev tīk; bet nu nāc, ievedīšu tevi citā istabā."

Ieveda citā, lielā, lielā. - tur bija pods pie poda. Zemnieks vaicā: "Kas tie par podiem?"

Tur cilvēku dvēseles iekšā, tās visas saķēru; lūk, te tava "

tēva dvēsele tanī podā. Mirušu cilvēku miesas atkal glabājas tepat sāņu istabā. Tava tēva miesas arī tur ir."

Nu zemnieks lūgšus lūdza, lai jel atdodot viņa tēva miesas un podā iespostītu dvēseli. Bet ūdens vīrs atsaka: "Ja jaudi te sāņu istabā tēva miesas sargiem atņemt, tad dvēseli dabūsi."

Viņš raudzīšot. Tūliņ tad arī zemnieks klusi, lēni, lēni sāka puszagšus vērt sāņu istabas durvis vaļā. Paveŗ drusku - redz: tēva miesas guļ netālu no durvim maigā miegā, bet durvju sargi staigā no viena gala uz otru sargādami. Tad zemnieks noprata, tā pie tēva miesām netiks, un sāka jauki jo jauki dziedāt. Kā sāka dziedāt, sargi noduŗ galvas un klausās, klausās nepakustēdamies. Bet kamēr šiem galvas uz zemi, mans zemnieks dzied un velk, dzied un velk pa pusatvērtām durvim tēva miesas laukā. Izvilka laukā, ūdens vīrs tūdaļ, kā solījies, ielaida tēva dvēseli miesās un izvadīja abus, tik zemnieku, tik viņa tēvu, no dimanta pils. Abi pārnāca sveiki, veseli uz virszemi. Bet no krūtīs iespraustās pērles virszemē gadījās lepna pils. Tanī pilī zemnieks ar tēvu ilgus gadus sadzīvoja vienā laimē.