37. A. 477. Teicējs I3. Galvāns Višķos. Kultūras balss kr.

Vīnu reizi zemnīks ar sovu sīvu aizbraucja uz tiergu. Tī mīstiņā zemnīks labi īdzēŗa brandīna. Kad zemnīks braucja atpakaļ uz sātu, jis suoka lomuotīs ar sīvu un soka jai : "Kab tevi nu manis kas pajemtu, es byutu prīcīgs!"

Jī brauc taišņi par mežu un jūs panuocja ar zyrgu jūs kyums. Zemnīks soka kvumam: "Pierc nu manis, kyums, munu sīvu!" "Puordūd!" runoj kyums.

"Es tev tai atdūšu, pajem tu iū!" soka zemnīks.

Kyums apturēja zyrgu, sādynuoja zemnīka sīvu pi sevis un aizbraucja cīši uotri. Zemnīks atbraucja uz sātu un bārni vaicoj tāvam: "Kur muote?"

"Muote ar kyumu braucja, jei ir varbyut pi jū," soka zemnīks. Bārni aizskrēja pi kyuma un vaicoj: "Kur myusu muote?" Kyums jīm atbildēja: "Jyusu muotes nav pi manis!" Zemnīks gaidēja, gaidēja sīvas, bet navarēja sagaidīt, tad aizguoja pats pi kyuma un runoj : "Atdūd, kyum, munu sīvu, pajūkuojām drusku un gona! Bārni vaicoj un raud, grib ēst!" "Es, kyum, tovas sīvas naredzēju un pavysam tiergā nabeju!" atbildēja kvums.

Kū darīt? Zemnīks suoka meklēt sīvas, bet nikai nikur navar- atrast. Tad myusu zemnīks guoja pi baznīckunga un izstuostīja jam vysu, kai beja. Baznīckungs apvylka drēbes, pajēmja svātū yudeni un nūguoja ar varganistu uz tū vītu, kur zemnīks atdevja sīvu. Baznīckungs tymā vītā treis dīnas lyudzjās un catūrtā dīlā izguoja nu meža zemnīka sīva, kura suoka stuostīt, kas ar jū nūtyka.

"Kad es sādūs pi kyuma, mes aizbraucjām, un kad jau veirs navarēja myusus redzēt, myusu zyrgs ar vysim rotim izkrita caur zemi un es nūnuocu elnē. Te kyuma vītā es īraudzēju pi sevis brīsmīgu valnu kurs suoka smītīs par munu veiru. Pyrmū dīnu es nikuo nastruoduoju, bet vys staiguoju pa elni un vērūs. Vysu man valns ruodīja, zaltu un sudobru, kuŗa stuovēja lelas gubas. Ūtrā dīnā man pasacēja molku nosuot un likt zam lelu kotlu, kuri beja aizlykti ar lelim vuokim. Es vīnu reizi gribēju pasavērt, kas tī ir tymūs katlūs, bet nikai navarēju vuoku pacelt. Tai es treis dīnas nosuoju molku un lvku zam kotlu. Trejs dīnas atpakaļ mani vacais valns pajēmja un lyka man yudeni voduot. Mani aizjyudzja rogovuos un uzlyka divi symti spaiņu bucu un suoka mani sist. Es nikai navarēju pavilkt bucas bez yudeņa, bet kad pīlēja yudeņi, es pavysam nu vītas navarēju pavilkt. Tūlaik pīskrēja pi manis daudz valnānu, un satvēŗa mani, kurs aiz rūku, kurs aiz kuoju un vylka mani leidza ar bucu: Tai es voduoju yudeni treis dīnas. Šūdīn valni suoka voduot mani pa vysim kambarim un naguoja jī pa durovom, bet leida pa mozim caurumiņim un taipat vylka mani. Es sasataisīju par dīgu un izleidu uorā un tyku te mežā. Es dzieržu, ka jyus te dzīdīt Dīva dzīsmes un guoju pi jyusu, bet valni vysi nūsabeida un pazuda."

Baznīckungs ar svātu yudeni puorkristīja zemnīka sīvu. Zemnīks prīcīgs pajēmja sovu sīvu un aizbraucja uz sātu un suoka dzeivuot ar sīvu mīrīgi un nikad nikam vairs nadevja sovas sīvas.