38. A. 477. Teicēja 76. s. veca Īva Staleidzāne Atašienē. Kultūras balss kr.

Kaidā svātdinā divpadsmit godu vaca meitiņa roka duorzā pusdīņom kartupeļus un nazkur pazuda. Tāvs ar muoti juos meklēja pa vysom vītom, bet nikur naatroda un jau lyka mīru. Trešdīnom un pīktdīnom tāvs ar muoti vys braucja uz tiergu. Tai paguoja divpadsmit godu nu tuo laika, kai meitiņa pazuda.

Pēc divpadsmit godim meitiņa otkon atsaroda nū vysa plyka, tikai krakla apaklīte vēļ beja ap koklu. Tāvs ar muoti beja prīcīgi, ka atsaroda jūs meita, un prasīja: "Kur tu, meitiņ, beji?"

"Es beju aiz sova teiruma picu stuovu muojā; es jyusus kotru trešdīņ un pīktdīn redzēju, kad jyus braucjāt uz tiergu, bet tuos muojas saiminīks mani turēja aiz rūkas un nalaidja," atbildēja meita.

"Kū tu, neitiņ, tur ēdi?" prasīja tāvs ar muoti. "Vysu kū ēžu," atbildēja meitiņa.

"Kur tad tei muoja ir?" prasīja tāvs ar muoti.

"Nu tuos muojas varēja redzēt jyusu sātu un es gribēju atīt uz sātu, bet durovas beja cīši. Tik pādējā reizē durovas beja vaļā un es izguoju. Īsim, es jyusim paruodīšu tū muoju!" soka meitina.

Tāvs ar muoti un meitiņa aizguoja muojas maklātu, bet naatroda.