39. 477. L. Uļjana Latgalē. Kultūras balss kr.

Reiz pele un zvierbuls streidē.luos par mīža gryudu. Krauklis un taisnīgais ērglis guoja viņus tīsuotu. Kad ērglis tīsuoja, kraukam tys napatyka, un jis nūcierta ērgļam spuornu. Aizguoja ērglis pi mža sorga, kas jū izzuolēja. Tod ērglis aiznese meža-sorgu uz tuoļejom zemem, kur beja juo dzimtiņa. Par izzuolēšonu īdeve ērglis meža sorgam skreinīti, tikai sacēja: "Tu nazaver, kas tamā skreinītī. koleidz aizīsi uz muojom." Guoja, guoja meža sorgs - sadūmuoja pazavēŗt, kas tamā skreinītī. Kai attaisēja vaļā, izguoja nū skreiņas lela smuka pilsāta. Dūmoj meža-sorgs: "Muojas vēļ tuoli, kū lai doru te purā ar pilsātu?" Kur bejs, nabejs - atīt valns un soka: "Jo atdūsi maņ tū, kuo muojuos napameti, es tev jū salikšu otkon skreinītī."

Meža-sorgs soka: "Atdūšu."

Meža-sorgam beja muojuos sīvai dāls pīdzimis. Tys puisāns beja juodūd valnam. Valns pejēmje puiku un aizvede uz sovom muojom. Izauga puika un beja vysod valnam paklausīgs. Vīnu reizi jis napaklausēja un valns kai suocja bļaut nu dusmem, tai puorpleisa pa pusei. Puika pajēmje vysu valna montu, aizguoja uz tāva sātu un dzeivoj lelajā piļsātā pi sova tāva vēļ šū boltu dīnu.