40. A. 477. L. Uļjana Latgalē. Kultūras balss kr.

Dzeivuoja vīns kungs, kam beja divpadsmit muižu. Reiz kungs puordeve sešas muižas un braucja uz muojom. Aizguoja valnu lels pulks pretim un gribēja atjimt viņam naudu. Jis saucja palīgā Dīvu, bet laundari vys leida viersā. Tod jis sacēja: "Lai paleidzātu kaut valns!". Tiuliņ izgaisa lelyjs ļaundaru pulks. Pabraucja jis tuoluok, valns aizguoja prīškā un sacēja: "Kū tu maņ atdūsi? Es gluobu tovu dzeivību."

Valns lyudze, lai atdūd tū, ku muojuos napamete. Kungs dūmuoja: "Kuo tod es napamešu?" Navarēja daguoduot. Tod ari sūlēja atdūt. Valns īgrīze kungam mozajā pierkstinī un kungs paraksēja ar sovu asni. Atbraucja uz muojom - kunga sīvai beja pīdzimis dāls, tū vajadzēja atdūt valnam.

Pēc dažim godim puika ari aizguoja uz valnu. Valns sacēja: "Agri tu atguoji!"

Puika lyka, lai valns pasaroksta, ka jis agri atguoja, un valns arī pasarakstēja. Puika atsagrīzēs uz tāva sātu un valns viņa navarēja vairuok saukt, tamdēļ ka beja pasarakstējis.