41. A. 465. 300. 47?. Skolnieks V. Juoņins Viļānu Pagastā.

Par vīnu kēnesti valdīja kēniņš, jam nabeja nivīna bārna, kuo jis gribēja. Vīnu reizi kēniņš nūguoja iz baznīcu lyugt Dīvu, lai jam byutu dāls. Pēc korstas lyugšonas jis īt iz sātu, kur atrūn pīdzymušu dālu, jam golva leluoka kai pats. Dāls aug uotri, golva palīk jam arvīnu mozuoka un jis pats gudruoks.

Beidzūt tam tāva kēnests napateik, jis īt pasaulī. Īt, īt -daīt pi lelas jyuras, te verās: skrīn divi bolti balūdīši i nūzamat. Jis dazalova cops! i obi bolūdīši rūkā. Tyulīt bolūži palīk par skaistom princesem, juos izstuosta, ka šuos asūt apbūruse rogona, varbyut ka jis apsajimškūt izdarīt trejus dorbus, tūlaik juos byuškūt izpestītas, un jis varēškūt pajimt par sīvu, kura jam patiks. Juos īdūd div ūlas. kuras izadūmojūt, varēškūt padarēt vysu, kas tik pruotā. Dorbi byuškūt taidi. Vyspyrms nu jyuras dziļuma vajaga iznest speidīgu akmintiņu un nūlikt te uz akmiņa saules gaismā. Tūlaik vajadzēškūt iznest nu zemes dziļuma zalta gradzynu, i nūlikt tīpat uz akmiņa. Pēdējai dorbs: vajadzēškūt sagyut malnu strodu, kas skraida natuoļ nu zvaigžņu. Ka byuškūt sagyuts. tad nūnest zam akmiņa, kur stuovēs gradzyns ar akmini, i palikt zamaškā.

Tūlaik jis apsūla, ka izdarēs, i juos puorzataisa otkon par bolūžim, pazace i aizskrīn.

Jis guoja, izstuostēja vysu tāvam, kas atsagadēja pi jyuras, par ūlom nikuo napīmynādams. Tāvs ni par kū juo nagribēja laist, a jis atsacēja: "Gon jat, tētīt, kaut kai iztikšu!"

Jis guojis uz jyuru, lēcs īškā, īzadūmojs ūlu i vēlējīs, kab atskrītu leidaka. Leidaka kai zibsnis kluot ar skaistu karetu, kurā īzasāda kēniņa dāls. Ceļš guoja pa brīsmīgu tymsu, kur nikuo navarēja redzēt: malns yudins vīn. Tai jī braucja, cikom dabraucja da dybyna. Smilktīs drusku speidēja akmintiņš, a kai jis vīn pajēmja rūkā, laistējās kai saulīte.

Prīceigs princs braucja atpakaļ, a par nalaimi leidaka apsasvīda uz suona i jū apguoze. Izkrits, jis īzadumuoja raudu, rauda beja kluot ar skaistu nalelu karetu i vede jū. Drusku kai rabraucja, tai lela zivs cops! i raudu nūreja. Jis īzadumuoja ūlu, itei poša leluo zivs kai devja jam ar asti, tai jis izskrēja uorā nu jyuras. Nūlicis akmini saules gaismā, jis nūguoja un pastuostēja tāvam, ka vys izguojs laimīgi.

Tūlaik jis atsavasaluoja, guoja pēc gradzyna, i īzadūmuoja, lai byutu pi gradzyna. Jis atminēja ūlu i zeme vīn nūdzinkstēja, kai jis īskrēja pi gradzyna, kurs beja lels; iels un brīsmīgi skaists. Jis īzadūmuoja, lai byutu zemes viersā, pīmynādams ūlu, i tyulīt otkon atsaroda zemes viersā, izmaucja gradzynu iz akmiņa, nūguoja i pastuostēja tāvam.

Tūlaik jis atsavasaluoja i guoja pēc malnuo stroda. Jis īzadūmuoja, ka byutu zam zvaigznem, pīmynādams ūlu. Tyulīt jis atsaroda zam zvaigžņu i īraudzēja malnu strodu, kuram pēc laika skrīšonas sagiva aiz vīnas kuojas, bet strods izspruka i aizbāga. Tai tys beja vēj div reizes. Trešū reizi jis īzadūmuoja obi ūlas, sagyva strodam aiz obeju kuoju, nūskrēja zemē i palyka zam akmiņa strodu. Kai vīn akmins beja izvalts iz stroda, daguoja pi juo obas princeses, apskuove jū bučuodamas i saceidamas, ka jis asūt apbreinojams. Varbyut, ka jis varēškūt izpesteit jtīs jaunuokū muosu, kuru aizness valns, i jei asūte cīši skaista.

"Labi, par kū nā." atsacējis princs.

Juos jam īdavušas taidu dvīli, kuru kaunūtīs vajagūt apsīt kristiniski ap sevi, tūlaik jis byuškūt cīts kai dzelzs. Tad otkon īdavušas taidu zūbynu, ar kū varējis nucierst vysu, kas jam nabejs pa pruotam.

Juo nūsādušos jū taidā vītā storp trejim calmim, tī bejuse ola, pa kuru varējs tikt pi valna. Atsavasaļuojis, jis leids īškā.

Ola bejusi tymsa, tymsa, tai ka šarmas vīn par kaulim guojušas. Jis paguojis īraudzējs, ka olas dybynā stuov valns ar acim kai škeivim i kaidom sešom golvom, kurs klīdz, lai labuok grīžūtīs atpakaļ, cytaiž mierškys. Princs īzadūmojs, lai juo zūbyns nūcierš valnu. Jis apsējs sev dvīli, beidamīs, ka valns var byut cīši styprs, a zūbyns kai škēls valnam, tai tys i puorlēcs pa pusi.

Jis īt tuoluok, paguojs redz lelu upi, par upi tylts, a iz tylta kaunās treis lelas leidokas. Princs kai īt kluot, tai cierš ar zūbynu leidaku vydā, i juos puorstuoj kautīs. Princs vaicoj : "Kuo jyus plēšatīs?"

"Myusu muote mierdama myusim pametja taidas veizes, kuras apmaucūt, var nūskrīt sekundā symtu verstu. I tagad mes nazynom, kam juos pīdar," atsacējuse leidaka.

"Jyus skrīnīt da upes gola, i kura atskrīs da tylta pa prīšku, tai byus veizes," pamuocējs princs.

Juos atdūd jam veizi lai patur, cikam juos atskrīs. A jis kai vīn leidaku naredz, veizi kārmanā, i īt tuoluok. Te, verās: prīškā vēl vīna upe ar tyltu, uz kura kaunās treis lelas raudas. Jis cierš ar zybunu tās vydā, i juos puorstuoj kautīs. Jis vaicoj : dēl kuo juos te plēšūtīs.

"Myusu muote mierdama pamatuse taidu capuri, kas jū apmauc, palīk naradzams."

Jis taipat sastuosta kai ļeidakom, i juos laižās ceļā, īdūdamas paturēt capuri prinčam, kurs tyulin aizīt, kai vīn raudu naredz. Tai jis īt tuoluok - te verās: treis brīsmīgi lovi plēšās sovā storpā. Princs vaicoj: "Kuo jyus te plēsitīs?"

"Myusu tāvs mierdams pamets myusim taidu pili, kuru juo grib, var pataesēt par zierni." Jei asūte cīši skaista, i šī nazynūt, kam pīdar, dēļ tuo plēšūtīs. Princs sastuosta taipat, lai eimūt skrīt, kas paprīšku daskrīškys, tam byuškūt pils. Labi, lovi ar mīru, īdūd jam ziernīti (pili), lai patur, cikom šī atskrīškūt. Kai vīn lovi suoc skrīt, tai princs aizīt.

Īt, īt - verās: lela pils, apleik pilei sorkonas guns līsmes. Jis škej ar zūbynu, līsme izaškir. Jis īīt pils pogolmā, tī apleik stuov lovi, cyluodami panneišus depes kai garmanī (harmonikā), i jam izīt smīkls. Princs cierš ar zūbynu, lovi jam pašķir ceļu, jis rit pilī. Pilī tronūs sēd skaistuo princese ar sovu veiru valnu, kurs bļaun, lai jis bāgūt, cytaiž apēškis. Princs naklausa i pasmej vīn. Valns, pyrmū reizi radzādams taidu puisi, soka: "Ka tu tai nazabeist, to es tev dūšu trejus dorbus. Juo tu tūs padareisi, pajemsi munu sīvu, a ka nā, to smierts."

Pyrmais dorbs beja apcicrst lovus. Labi! valns jū pastoda pogolma vydā, i nu vysu pušu laiž lovus. Princs uz kuru pusi cierš ar sovu zūbynu, tī lovi guožās. Dreiži tai jis apcierts vysus da pādejuo. Princese, tū radzādama, nu prīcas nutreisējuse.

Ūtrā dorbā vajadzēja puorvarēt taidu suni, kuram zūbi bejuši kai zūbyni. Pats bijis lels, lels: kaidu desmit prinču varējs sabuozt suņa vādarā. Valns pajēms princi, izlics iz juo zūbu, a princs pajēms leidza sovu zūbynu, izlics iz kryušu. Kai vīn valns pascējs: treis, tai princs, kai devs ar kryutim, uz kuru beja zūbyns, suņam asnis vīn pazalējs i jis kuojis vīn nūtricynuojis. Princese nu prīcas īzaklīguse.

Pādējais dorbs bejs pats gryutuokais. Vajadzējs īt ar valnu spākūtīs. Jis pajēms dvīli, apsējs ap sevi kristiniski un guojis pi valna, kurs dzērs stypruma yudini. Kai vīn izdzērs, tai snēdzīs pēc dzeivības yudina, a princs izsits jam nu rūku, juo tūlaik valna navarātu nūcierst: golvas ataugtu par jaunu. Valns pājēms garu škāpu i jī guojuši kautūs. Vains cierts nu vysa spāka prinčam, skāps nūskanējs vīn, kai salyuzs četruos daļuos. Prinčam bejs apsīts dvīlis. Tūlaik jis īgryuds valnam kryutīs zūbynu, nu kuo suokuse īt brīsmīgi najauka smoka. Princese īzasmējuse nu laimes, ka tykuse izpestīta. Jis pajēms nūlaids valnu zemē, pi kam izsitis jam nu mutes pošu leluokū zūbu, kuru ībuozs kārmanā.

Jis pajēms princesi un guojis atpakaļ, vairuok nikas nasaruodējis, i jī bez puorškuodes (poļu przeszkoda, kavēklis) nūtykuši zemes viersā. Muosas jūs sagaidējušas ar lelu prīcu. Nyu vajadzējs izlasēt kuru sev pār sīvu, bet vysas bejušas skaistas, un jis izsacējs, ka atsarostu vēl taidi, kas byutu ar mīru precētīs, šis obu nagribs bādynuot. Tūlaik juos izstuosta, ka vīnu reizi valns nīmess divējus prinčus, kuri tagad asūt zam zemes, i jūs sorguojūt daudz, daudz valnu. Nūvad jū pi kūka, kur paruoda taidu klapeiti, pa kuru vareiškūt tikt olā. Tei ola veškūt iz prinčim, jis nikuo nazabeist, īt drūši.

Atsavasaluojs, jis laižās olā, kur tymss, tymss, - šņuo:, tuorpi, vardives, rupuči, - šārmys vīn īt par kaulim. Nazabeidams nikuo, jis īt vīn iz prīšku, cierzdams cyuškas un vysu, kas jam maisuos ceļā. Beidzūt jis daīt pi taidu kai dzelža durovu, sytuos, sytuos - a tuoluok tikt navar. Tūlaik jis atmin valna zūbu, ar kuru nazkai puorsyi durovas. Jis īrauga taidu kai elni, guns pylna ar valnim, a tuoļuok, jis īrauga prinčus, kurim valni grauž kuojas. Valns, īraudzējs jū, bļaun, lai naejūt, cytaiž smierts. Princs naklausa un valns bryuk jam viersā ar sovu zūbynu. Jis apkopoj pusi nu valnu, pādējī, pamatuši prinčus, aizbāg. Nyu jis pīīt pi tūs, izstuosta, kas par lītu, atpestej tīs nu važu, līk par placim, juo jim kuojas bejušas apgrauztas: navarējuši paīt.

Vysi dūdās atpakaļ pa olu uz zemes viersu. Jūs ar lelu prīcu sagaida treis muosas, bet tovu nalaimi! obi prinči navar paīt, jīm valni apgrauzuši kuojas. Kū jam darīt? Jis nūsprīž īt dabuot dzeivības yudiņa, pajam zūbynu, valna zūbu, naradzamū capuri, veizes i dūdās ceļā.

Īdams izdzierst, ka nazkur vīns kēniņš grib karuot ar ūtru, par tū, ka ūtrais kēniņš pamercējs vīnu pierstu juo dzeivības yudinī. Nūskrējis uz tū vītu, jis redz, ka pyrmajam kēniņam brīsmīgi lels kaŗaspāks, a ūtram i puses nav. Apmaucis naradzamū capuri, jis palīk naradzams un nūcierš tū kēniņu. Tūlaik uzkreit jam soldoti, a jis pusi apcierš, puse aizbāg.

Jis aizskrīn uz tuo pili, satics vīnu kolpu, tyulen kluot, lai soka, kur juo kungam stuov dzeivības yudins, a kolps nasoka ni par kū.

"Lobuok mieršu, aka apsajēmu nascēt, to nascēšu. Radzādams, ka nikuo nabyus, jis nūdur jū i īt tuoluok. Sateik kolpyuni, soka taipat, lai pasoka, kur stuov dzeivības yudins. Tei nu reizes līdzās sacēt, kai vīn princs pasoka, ka byuškūt nuove, izstuosta: zam greidas asūt taida ola, olas beiguos dzelža durovas, aiz tūs akmins, tūlaik zalta katliņā stuovūt dzeivības yudins.

Puorcērt jis greidu, īlīn olā, a kai tikt caur dzelža durovom? Beidzūt jis atguodoj valna zūbu, ar kuru puorsyt durovuos caurumu, tūlaik pajam atveļ akmini, pajam yudini i prīcīgs skrīn uz pili. Par tū laiku vīns no juo izpestētim prinčim īzamīļoj jaunuokajā muosā, kuru jis grrbēja sev par sīvu. Itū izzynuojs, jis daīt pi tuo i vaicoj: "Vai tys tīsa, kū man stuosta?"

"Tīsa!" tys atsacējis.

Kai jis naatsakuops, tai kēniipa dāls pajēms nūdyurs jū ar zūbynu, bet ūtru bruoli aplējs ar tū yudini, i tys palics vasals. Beidzūt vysi otkon prosa, iai atdzeivynuojūt ari pyrmū bruoli. Jis apsadūmoj, aplej ar dzeivības yudini, tys atsadzeivynuoja i apsajam, ka precēškūt, kuru vīn jis likškūt. Labi! jī nūtaisa kuozas un kaidu laiku dzeivoi laimīgi.

Vīnu dīnu nazkai jī aizīt pa sovu duorzu pastaiguot. Puiši suoc runuot sovas darīšonas, meitas palīk drusku nūpakaļ. Jī 'c napamona, kai malna tyucs nūkreit iz jūs sīvu i aiznas. Kai ji atsagrīž, tai nūprūt, ka valni aiznasuši jūs sīvas. Jī skrīn uz pili pēc kūrpu, zūbyna, capures. Princs īdūd jīm capures pakutri (oderi), lai palīk naradzami. Tis īdūd vēl vīnu reizi, valna zūbu un jī dūdās ceļā. Skrīn, skrīn - te verās: puika spēlējas. Princs nūprūt, ka te nav vys nikaids puika, jis sajam jū aiz apakles un vaicoj: "Kas tu taids par putynu?"

"Vains, v-a-a-alns!" atbļuovs puika, palykdams par najauku valnu ar trejom golvom.

Princs vaicoj: "Kur tu liki treis meitas?"

A valns pasoka, ka nasceiškūt, a juo vēl leiškūt, tūlaik šis tevi saškaidēs.

Princs tyulīt pajam i īdur zūbynu valna vādarā, nu juo izīt najauka smoka. Jī īt tuoluok - te verās: tak upe, agruok itymā vītā upes nabej, juo jis pazins sovu kēnesti kai dalnu i nuprūt, kas par lītu. Par upi bejs tylts, a pi tylta mauduojusēs raudive. Jis klīdzs, lai eimūt uorā, šis jau zyns, kas par putynu. A raudive ni guojuse uorā, ni kuo sacējuse. Tūlaik jis pajēms i raudivi nūdyurs. Nu jī gribējuši puorvērst upi, zynuodami, ka tī kas ir da ir. Tai jī gudrojuši, gudrojuši -- cikom princs dazagudruojs. Jis pajēms zūbynu, puorlics kristā par valna zūbu i sits div reizes par yudini. Uz trešuos reizes nūšalcs vīn, kai upes vītā pasaruodējs daudz, daudz vainu, jī brukuš iīm viersā. Tūlaik princs pascējs, lai jī obēji palīkūt vysod par radzamim, to valni skrīškūt viersā, a šis stuovēškūt jyus prīškā. I kai kurs valns byus viersā, tai šis ar zūbynu nūdūrškys. Labi, valni druož viersā, a jis škaida vīn, škaida vīn - par laiku jūs pīzakruoj lela skaudze. Nazkai vīns dzeivs valns teik tymā skaudzē. Princs i napamona, kai vains obus īvaik skaudzē i nūžņandz. Kai vīn pusi apcierš, tai palykušī aizbāg. Nyu vīn jis atsajādz, ka nav obēju juo bīdru, Jis izrušinoj skaudzi i atrūd nadzeivus. Vīns īt maklātu nagrib, nūdūmoj lobuok dabuot dzeivības yudiņa atdzeivynuot bīdrus un dūtīs ceļā.

Daudzi nadūmuojis, jis skrīn maklātu yudiņa. Vīnu dīnu skrīdams, īrauga vacu, vacu veceli i nūprūt, ka te nav nikaids vecels. Jis sasavasaļoj un vaicoj: kuo jis te meklējūt.

"Oi, puiseit, mani tagad mūka valni. Elnē tī ir taidi div i akmiņi, kuri trinās i es asu tūs storpā. Valni mani izlaiž pēc symtu godu vīnu reizi pastaiguot pa zemes viersu. Senuok mani nūluodēja vīns ķēniņš kam es jam nadevu dzeivības yudiņa, i man tagad juocīš. A kas mani izgluobtu, tam es atdūtu dzeivības yudini." Labi, princs ar vecīti guoja iz valnim un teica, ka princs gribūt jū izgluobt. Valni beja mīrā un princs īstyume akmiņu storpā,

Kai vīn valni aizskrēja, tai princs aplyka golvā capuri i palyka naradzams. Akmiņi vīns ap ūtru trinuos deviņas stundas un valni, dūmuodami, ka princs beigts, prīcīgi skrēja vārtūs. Jis nūjēme capuri un sagaidija valnus smīdamīs. Nyu kēniņš jū nūvede uz sovu kēnesti, īdeve dzeivības yudeni un jis steidzēs atdzeivynuot obus prinus. Kad obēji beja aplīti, pīzatryuka un steidzēs pēc sovu sīvu.

Guoja, guoja - te trešuos dīnas vokorā daīt da lelas upes, kur maudojas peile. Princs saprūt, ka te nav peile un nazkai sagyva, a upe palīk par valnim, kurūs bejuse vīn puse pret pyrmīr

reizi. Bruoli ar princi jūs dreiži puorvarēja, atguoja uz pili un dzeivuoja laimīgi leidz siermam motam.