42. A. 447. Skolniece M Sikle Nīcā. K. Lielozola kr.

Leišos esot kāds kalns, kur senos laikos esot stāvējusi Negarbes pils. Pils tad nogrimusi, tādēļ ka ļaudis to nolādējuši, kam bijis tur jānes ūdens no lejas augšā.

Vienā vakarā kādās mājās tuvu pie šā kalna saimniece slaukusi govis. Kūtī ienācis melnās drēbēs ģērbies kungs, kas saimnieci sveicinājis un vedinājis to līdz uz Negarbes pili. Saimniece gan nemaz negribējusi iet, bet pretim runāt nedrīkstējusi un tā beidzot gājusi arī. Viņa jau bijusi nosapņojusi, ka būšot jāiet uz to pili.

Kalns bijis kā jau kalns, bet tagad pieejot kreisajā pusē bijušas durvis. Pie durvim kungs iedevis sievietei akmeni un sacījis : ka iekšā viņai kāds došot roku, lai tad iedodot tam to akmeni. Kungs atvēris durvis un nu abi iegājuši gaišā istabā. Tur gandrīz tāds pats kungs kā pirmais sniedzis sievietei roku un viņa nu ielikusi kungam saujā to akmeni. Kungs akmeni tā saspiedis, ka putekļi vien pacēlušies gaisā. Sieviete tikusi piesēdināta pie bagāti klāta gaida, kur ēdieni bijuši zelta un sudraba traukos. Sieviete paēdusi un, kungam pavadot, gājusi atkal uz mājām. Kungs vēl viņu ievedis ķēķī un iebēris tai ogles priekšautā. Gandrīz jau bijuši pie mājām, kad iedziedājies gailis un kungs tūliņ pazudis.

Ogles nu klēpī pārvērtušās par zelta naudu, kas izbirusi zemē, jo bijusi par daudz smaga. Sieviete aizsteigusies uz mājām, paņēmusi maisu un pasaukusi savu vīru palīgā aiznest naudu mājā.

Kalns esot ļoti augsts un kalna galā esot caurums, kuŗa dibenā atrodoties ūdens. Vasarā, kad gani sviežot akmeņus lejā, dziļumā arvien noskanot. Kad ejot gar kalna kreiso pusi, tad reibstot galva.