43. A. A. 477. K. Tarzieris Druvienē. Brīvzemnieka kr, LP VII, II, 21. 1, 6.

Bija brašs zēns, ļoti stiprs un gudrs. Tas ielūkoja ķēniņa meitu. Viņš aiziet uz pili precībās - ķēniņam nepatīk zēns: esot nabags, nemācīts. Bet ķēniņam ietikās pajokot ar zēnu, tādēļ sacīja: "Ja visas manas pavēles divpadsmit mēnešu laikā izpildīsi, tad meitu došu tev, ja nē - nedošu."

"Labi! Bet vai pavēles būs tādas, ko cilvēks maz iespēj izpildīt?"

"Kā tad!"

Nu ķēniņš brašajam zēnam deva pirmo pavēli: "Ej manā dārzā, nogalini vienradzi, kas tur iekūlies!"

Zēns paņēma lielu vāli, noasināja resno galu, iegāja ķēniņa dārzā. Ieiet un nostājas aiz apses. Vienradzis pamana šo - dosies virsū, bet ieklupa ar ragu apsē. Zēns atspruka no apses nost, izdūra nezvēram acis un nu mietēja ar vāli, kamēr nosita. Tagad ķēniņš deva zēnam otru pavēli: "Izbrauc kuģi, ar četriem cilvēkiem tikai, no Daugavas jūŗā bez muitas!"

Bet tobrīd Daugavā bijuši milzumis muitas kuģu. Zēns iekāpis kuģī ar četriem cilvēkiem vien, raudzījis no muitas kuģiem izmanīties. Bet lai manījies kā manīdamies, vienam muitas kuģim tikpat ieklupis nagos. Muitnieki ievaicāsies: "Kas tur ir?"

Bet zēns noteicis ne vārda neatbildēt. Muitniekiem gribējās taču redzēt, kas svešā kuģī īsti ir, un nu viens pēc otra līdīs kuģī iekšā. Bet kuŗš kuģī ielīdis, to zēns iesprosto kuģa apakšā, kamēr tā visus muitniekus bija saķēris un bez nevienas muitas iebraucis jūŗā.

Pēc tam ķēniņam izcēlās kaŗš, ienaidnieki jau daudz zemes gabalus bija viņam izpostījuši. Ķēniņš tad lika zēnam vienam pašam ienaidniekus aizdzīt, uzsiedams pie tam zēnu zirgam mugurā. Zēns jāj viens pats ienaidniekiem pretim, bet ceļā viņš aizkampj vecu verstes stabu, nolauž to un uzkŗauj zirga muguri pats sev priekšā. Ienaidnieki pašu laiku ēda azaidu, te izlēks viens stāvus, ieteiksies: "Skat, kā tur put, tur laikam ienaidnieka kaŗa spēks."

Izlēks arī otrs sacīdams: "Kas tur aulekšo veiklā kumeļā? Tas melnais, kas pašā priekšā droši, vien Jupis, viņš mūs visus satrieks, jo esam teitan daudz grēka pastrādājuši. Bet tas, kas viņam aiz muguras sēž, droši vien pats Jods."

Visi ienaidnieki aizspruka atpakaļ. Tā zēns visus bija aizdzinis. Nu ķēniņš deva jaunu pavēli: "Atnes man vienu zvaigzni, ko pie debesim redzu!"

Zēns naktī noskatījās to vietu, kur patlaban zvaigzne no debesim nokrita, un aiznesa šo zvaigzni ķēniņam. Tagad ķēniņš ticēja, ka zēnam vajaga būt lielam burvim un, brīnum izbijies no viņa, deva šādu pavēli: "Izdziedini man tādu slimnieku, kam šodien mirstamais brīdis jau klāt."

Zēns paaicināja pulka slimnieku un piesacīja: "Kuŗš no jums šodien neizturēsies trīs stundas no vietas kā vesels, to sagrauzdēšu par iekšā dzeŗamu pulveri citiem slimniekiem."

Viņš izlasīja pašu vājāko no slimniekiem un tas izlikās trīs stundas par gluži veselu; pret vakaru slimais gan nomira. Ķēniņš bija licis vienam burvim ķēniņa meitu uz divi mēnešiem par vāveri pārvērst. Burvis to izdarīja. Nu ķēniņš lika zēnam noburto ķēniņa meitu uzmeklēt. Sameklēja veselus divi mēnešus - no ķēniņa meitas ne jausmas. Te piepēži pie meža boga pamanīs lielu. skaistu vāveri. Liels vāveru sitējs viņš bija no laika gala un dzinās tai pakaļ. Dzinās visu dienu, beidzot panāca un sāka sist. Līdz tikai aiztika vāveri, tā tūdaļ palika par cilvēku un nu abi iet uz pilsētu pie ķēniņa. Bet ķēniņš, kauču divpadsmit mēneši bija jau aiztecējuši, nevēlēja un nevēlēja precēties. Viņš lika zēnam iznīdēt no pasaules pašu burvi. Zēns aiziet pie burvja. Aiziet uz burvja mājām, burvis pārvēršas par briesmīgu pūķi un metās tam virsū. Bet zēns neizbijās vis, satvēra pūķi aiz ausim, burvis tūdaļ saslima. Nu iegrūda pūķi rijas krāsnī uz kvēlošām oglēm un burvis nomira. Zēns parādīja burvja miesas un nu pats izdaudzinājās par lielu burvi. Ķēniņš sabaidījās - atdeva zēnam savu meitu par sievu. Nosvinēja lepnas kāzas un dzīvoja labi.

Piezīme Šī pasaka liekas tik tālu sagrozīta ka to vairs nevaram uzskatīt par tautas tradīciju. Sevišķi nevaram ticēt, ka Vidzemes pasakā būtu runa par Jupi un Jodu Bet tā kā šī pasaka ir parādījusies arī krievu valodā, tad atmest viņu, neteicot ne vārda arī nebūtu pareizi. P. Š.