1. 478. 306. K. Blans Ērgļos. Brīvzemnieka 86. LP, VII, 1, 632 (l).

Vienā mājā reiz dzīvojušas divas raganas. Tās gudrojušas un prātojušas, kur uz ziemas svētkiem ņemt gardāku kumosu. Bet tas bijis zināms, ka tālā, tālā apgabalā patlaban esot jauka vasara: ziedot ābeles, visi ļaudis apstrādājot laukus; mazs bērniņš vien tikai guļot mājā šūpulī. Uz turieni šās tad sarunājušās braukt ar veciem, tukšiem bišu stropiem, lai bērnu nozagtu un pārnestu to ziemas svētkos par gardu kumosu.

Viens vecītis šo sarunu noklausīdamies, ielīdis tai vienā bišu kokā un gaidījis, kas notikšot. Raganas atnākušas hie stropiem, uzsēdušās virsū, katra uz sava koka, un aizlaidušās pa gaisu. Bet viena (tā, kuŗai vecis bijis stropā) arvienu iesaukusies: "Nemaz nezinu, kāpēc mans zirgs (strops) šoreiz tik smags, laikam pailgi gulēdams būs piemircis."

Drīzumā raganas jau bijušas cālajā apgabalā klāt. Vecis ievērojis, ka patiesi jauka vasara teitan, ābeles Iai zied. Slepeni vlyš izlīdis no stropa un, redzēdams, ka raganas ziedus no ābelēm plūc, nolauzis arī dažus zarus ar visiem ziediem. Pēc tam iesteidzies tuvējā mājiņā, kur, pēc ragauu vārdiem, tas bērniņš gulējis. Iegājis istabā, bērniņš šūpulī iešķaudījies, vecis ieminē- jies: "Dievs palīdz!"

Pa brītiyam ienākušas raganas un gribējušas bērniņu grābt, bet, atrazdamas jau Dievu par sargu priekšā, bijis jāaiziet tukšām rokām. Vecis pa tām starpām jau bijis aizsteidzies stropos atpakaļ, vecajā vietā. Arī raganas atnākušas atpakaļ, uzsēdušās katra savam stropam un laidušās atpakaļ; tikai tā viena vien mēr vēl guģējusies, ka zirgs viņai smagais. Pārbraukušas, sākušas stropus pārlūkot un atradušas veci tai vienā Kā atradušas, tūlin pārvērtušās par čūskām, gribējušas viņu nodzelt. Bet vecis paķēris pārnestos ābeļu zarus, aiztrencis raganas ar tiem. Raganas aiziedamas notītījušas: "Būtum tevi ceļā atradušas. tad dzīvotājs tu nebūtu palicis!"

P i e z ī m e. Sal. vēl IV. sējuma 21, numuru. P. Š.