2. A. 478. Āronu Matīss Bērzaunē. LP, V, 17 (30).

Reiz kādās mājās dzīvojusi ragana ar trim meitām. Vienu vakaru ragana sūtījusi savu vecāko meitu laukā skatīties, vai citas raganas jau nejājot mēnesi maitāt. Meita ienākusi, teikdama: "Vēl nejāj!"

Pa brītiņam sūtījusi vidējo meitu skatīties. Meita ienāk: "Nē, vēl nejāj "

Pa brītiņam sūtījusi jaunāko meitu. Tā ienākusi: "Nu sāk jāt!"

Un tā tūlin visas četras griezušās ap slotām un murminājušas dažus vārdus; beidzot kāpušas jāteniski slotām mugurā un aizjājušas pa gaisu.

Bet māju puisis gulēdams bija noklausījies no šīm raganu vārdus un tūlin sācis ķēmoties: paķēris turpat piestu, apgriezies dažas reizes riņķī ap piestu, nomurminājis raganu vārdus,, uzlēcis piestai jāteniski mugurā un aizjājis ka viz vien pirmais mēnesī.

Patlaban arī raganas lasījušās kopā mēnesi maitāt. Bet puisis nostājies mēnesī labi stipri, saķēris piestu abām rokām un nu tikai vicojies: kuŗa ragana pie mēneša atlaidusies, tai ar piestu pa galvu, ka kūleņu kūleņiem aizvēlusies lejup. Tā sacīnījies līdz pusnaktij, kamēr tad zemes virsū gaiļi iedziedājušies un raganām bijis jādodas mierā, nedabūjušas mēnesi maitāt. Puisis nu, zināms, steigšus vien atkal lēcis savai piestai mugurā un acumirklī bijis gultā. Pārradušās raganas - māte teikusi: "Vai zinat, meitas, ko? Tas, kas neļāva mēnesi maitāt, tīri izskatījās pēc mūsu puiša."

"Mem, ko muldi? Viņš jau aizmidzis kŗāc."

"Krāc gan; bet ja es skaidri zinātu - sveiks viņš nepaliktu."