7. A. 478. J. Maculevičs, "Pawujciejšzona... dieļ zemniku Latwiszu", Viļnā 1850. 202-3 1. p. Vāciski Fr. Bienemann "Livlä ndische Sagen", 1897, 167 (207). Rakstu valodā tulkojis LP, VII, 1, 634 (4).

Paklausat dzjeivuotuoju uz Rāznas azara molom. O, kaidus breinumus viņi stuosta ap lelū kolnu pi tuo azara, kotru sauc Volkenbergu.

Runoj, ka zam tuo kolna ir pokoji (istabas), škļepi un pogrobi, tymūs pokojūs jād, sova tāva nūluodjeita, ļūti skaista meita. Tymūs pogrobūs ir daudz naudas un vysaidas boguotjeibas, soŗgoj tuos boguotjeibas div lely suņi.

Runoj, ka nezkod uz tū kolnu skraidjēja naktim treis ragaņas, dzjeivuodamas na tuoļi nu tuo azara. Kai juos lēcja par azaru Rāznu: tjei uz slūtas, cyta uz luopstas, a treša uz pīstas. Kai uz tuo kolna raisstjēja uz uodas viersja nezkaidas luodjeitas gruomotas. Kai komova nezkaidu nevaiņeigu bārnu.

Kai smīkleigi spīdja zjeimjas (zēģeļus) da tuos gruomotas. Uz gola, kai tu gruomotu uz myužeibas svīdja da azara un daudz leidzonu (līdzīgu) tom izguodu un posoku. Kad azars naktī cīši vaid un ryuc, runoj, ka ragaņas ar valnim doncoj pa tū kolnu.