9. A. 478. 313. Skolnieks V. Juoņins no P. Smugā Viļānu pag.

Vīnu reizi dzeivuojis tāvs, jam bejušas treis meitas. Meitas bejušas bez gola skaistas un par veiru gribējušas tuo, kas byus tik skaists kai jas. Nu vysom pasauļa molom braukuši svāti, a nivīns meitom nabejs pa pruotam.

Tūlaik valns apsabūrs par skaistu priņci i atbraucs precībuos uz vacuokū meitu; tei ar mīru un atsavasaiuojuse īt ar valnu. Jī nūguojuši lelā mežā, kur valns dzeivuojs; ustoba jam bejuse nu dasu, a pi ustobas gubā sakrauti nabašnīki. Valns soka: "Mēness spīž, nabašnīks brauc, moža tev baiss?"

"Baiss!"

Kai vīn meita tai pasoka; valns pajam jai nūplēš uodu a gaļi apād. Nu valns brauc otkon uz vidējū meitu, kura ari īt ar velnu Kai vīn jī pret valna ustabu, valns vaicoj : "Mēness spīž nabašnīks brauc, mož tev baiss?"

"Nav baiss!" ,

Otkon valns vaicoj, vai baiss. Meita atsoka: "Baiss!"

Valns jam jū i apād. Tūlaik brauks pēc jaunuokuos. Jaunuokuo muosa gan beiduos, ka naizgaist bez vēsts kai muosas, bet sūlējumu turēja un guoja ar skaistū princi (valnu). Kai vīn jī daīt pi ustobas, valnse taipat vaicoj: "Mēness spīž, nabašnīks brauc, mož tev baiss?"

" Nav baiss!" tai jei atsok treis reizes. Valns juos naād a vad pi sevis ustobā, daboj varžu, rupučtt, tuorpu i soka, lai ādūt; bet jei naād saceidama, ka šei paāduse. Vokorā; kad jī atsagulst gulēt, nu valna mutes īt brīsmīgi naloba smoka, tai ka meita tikkū var puorgulēt. Reitā valns skrīn naz kur uz pasauli, a jū pamat sātā pīsceidams, lai ap juo montu vīn nasagruobuojūt, a to šis apēsšūt. Kai vin valns īt pa ceļu, tai meita suoc vērtīs vīnā kastī un atrūn taidu atslāgu, kuru rūkā pajamūt, cylvāks palīk naradzams. Meita nu palykuse par naradzamu i gaidējuse, kod atīs valns.

Tai ap vokoru jis šņuokdams vīn atskrējs un saucs. kur juo sīva. Saucs, saucs - a nikas naatsasauc. Sasasirdējis jis sāstas pi golda un ād rupučus, vardes un cytus nateirumus Meita bejusi tīpat ustobā, i redzēiuse, ka valns tī ād. Jei nu rībuma pajāmiIse i pīspļuovuse valnam acis, tys tyulīt palicis par naradzamu un aizskrējis pa ceļu.

Meita tyulīt skrīn uz sātu, pasataisa par radzamu i izstuosta tāvam ar muoti vysu, kai bejs un ka muosu uodas guļūt pi šuos veira valna ustobas. Valnu šei padarējuse par naspēcīgu.

Jī vysi treis aizīt uz valna pili, apgloboj obas muosas. Vāluok jei atrūn veizes, kuras apaunūt, par vīnu reizi var nūspert septiņas jyudzes. Atsavasaluojuse nu tāva ar muoti jei pajam atslāgu, veizes i skrīn laimes maklātu. Tai jei nūteik zam zemes, kur vaidējs valns. Tam valnam bejs cīši skaists dāls, kurs jai patics, bet ruodētīs jei navarējuse, tyulīt tū saplāstu lelais valns

Vīnu dīnu, kod valna nabejs sātā, jei pasaruodējuse dālam, kurs jimā īzamīlējs i sacījis, lai bāgūt, a to tāvs jū saplēškūt. Meita nabāg i pastuosta par kūrpem i atslāgu. Nu jī nūzarunoj bēgt uz zemes viersu. Vīns pajam aiz vīna atslāgas gola, ūtrs aiz ūtra, apmauc katrs pa veizi i bāg.

Valns kai vīn īrauga, ka dāla nav, tai sulaiņus syuta, lai atvadūš dālu. Sulaiņi skrīn, skrīn, a nadadzan juo: jī izskrīn už zemes viersa. Meita vad savu veiru uz tū ustabiņu, kur dzeivuoja valns, i izstuosta vysu nu gola da gola. Skaistais valna dāls dasaguodoj, ka tys valns apbūrs šuo onkuļa pili i te vajagūt byut knopkai, kuru pospīžkūt i pils atsaraškūt. Beidzūt jī knonku atroda zam cepļa styura, paspīde i izzacēla skaista pils. Tūlaik jī nūtaisēja kuozas i dzeivuoja laimīgi.