1. A 480. H. Skujiņa. Andrs Ziemelis, no 69. . vecas Annas Rudzītes Smiltenē.

Tēvam bīsi viena pati meitīna. Māte nomirusi un tēvs apprecējies akal. Jaunai mātei ar bīsi meitīna Abas meitenes augušas augušas, kamēr bīšas jau lielas. Jaunā māte glabāsi savu meitu varēn labi, šī bīsi nesmuka un slinka un pagalam izlutināta. Bet pameita akal bīsi smuka un strādīga un šo pamāte sākus; tāpē nīst un visādīgi nerrot un tāpē ar šo iesaukuši par Pelnurušķīti, ka pamāte šo vienu vie strādināsi.

Ziemā pamāte nelaidusi Pelnurušķītei istabā vērpt un dzinusi šo ar visu ratiņu ārā pagalmā, lei šī vērpot zem klajas debess. Pelnurušķīte iznesusi ratīnu ārā un vērpusi. Bet šai drīz vie nagi ;nosaluši un sasprēgāši asinīs. Pelnrušķīte notašķīsi spoli ar asinim un gāsi pie akas nomazgāt. Bet šai bīši nagi trakoti nosaluši, kā šī piegāsi pie akas un gribēsi spoli nomazgāt, tā spole izkritusi no nagim un iekritusi akā. Nu Pelnrušķīte gāsi pie jaunās mātes un stāstīsi šai, ka spole iekritusi akā. Nu jaunā māte sākusi kliegt un lamāties un vēlēsi, lai Pelnurušķīte tūlītās lecot akā spolei pakaļā un lai šās acīs tikmē nerādoties, kamē spoles neesot rokā.

Pelnurušķīte piegāsi pie akas un iekusi akā iekšā pēc spoles. Set šī, kā lekusi, tā izkritusi akai cauri un tur akal bīsi tāda pati pasaule, kā te augšā. Pelnurušķīte nu gāsi, gāsi, un celā šai gadīsies maizes krāsns un tā bīsi pilla kuku]u un visi jau izcepuši. Maizes krāsns lūgusies, lai Pelnurušķīte izvelkot kukuļus lauka, citādi šie sadegšot. Pelnurušķīte izvilkusi maizi un gāsi akal tālāku.

Nu šī piegāsi pie ābeles un šai bīš tik dau ābolu, ka vai zari lūzt no. Ābele lūgusies, lai nopurinot. Pelnurušķīte nopurināsi ābeli un gāsi akal tālāku.

Nu šī gāsi, gāsi un dagāsi pie mazas mājīnas, kur dzīvāsi liela vecene ar varēn lielim zobim un tā bīsi Sniega -māte. Pelnurušķīte grozīsies istabīnas priekšā un nedrīkstēsi iekšā iet. Nu Sniega -māte saukusi Pelnurušķīti iekšā un prasīsi, kas šī tāda esot, no kurienes un kā šī te tikusi. Pelnurušķīte visu Sniega-mātei izstāstīsi un Sniega-māte mācīsi, lai šī paliekot vie pie šās un palidrot šai mājīnu apkopt. Pelnurušķīte palikusi pie Sniega -mātes un šī ar tūlītās devusi Pelnurušķītei savus spilvinus izdauzīt un izpurināt un vēlēsi, lai labi krietni purinot, tā kā spalvas pa gaisu šķīstot un tā cilvēki uz zemcs virsas sakot, ka tā sniegs nākot. Nu Pelnurušķīte purināsi Sniegamātes spilvinus, ka spalvas vie pa gaisu putēšas.

Pelnurušķīte nodzīvāsi pie Sniega-mātes vienu, otru dienu un trešā dienā sacīsi, ka šī nu gribot uz māju iet. Sniega- māte pavadīsi Pelnurušķīte līdz vārtim un tā palaidusi, lai iet uz māju. Bet kā Pelnurušķīte aizgāsi aiz vārtiem, tā tūlītās sācis līt zelta lietus un Pelnurušķīte nolijusi ar tīru zeltu, no kājām līdz pat matu galīnim. Nu Pelnurušķīte gāsi mājā iekšā un šo pirmais pamanīš jaunās mātes gailis un tūlītās dziedāš:

"Kikerīgā, zeltenīte mājā!"

Nu jaunā māte skrēsi ārā skatīties un rokas vie sasitusi: "Vai manu dienīnu, Pelnurušķītei tīra zelta drēbes mugurā!"

Nu jaunā māte tēgāsi, kā šī pie tādām tikusi? Pelnurušķīte stāstīsi. Nu jaunā māte tūlītās aizskrēsi pie savas meitas un šās nu abas sačukstās vienā čukstēšanā un kur viena, tur otra.

Nu mātes meita iegāsi darzā, sabakstīsi pie ērkšim nagus vienās asinīs, iesviedusi spoli akā un tā lekusi pati paka]ā. Šī ar izkritusi akai cauri un gāsi tik uz priekšu. Gāsi, gāsi un ceļā šai gadīsies maizes krāsns. Krāsns bīsi akai pilla kukuļu, visi jau izcepuši un kukuļi lūrušies, lei velkot šos laukā, citādīgi šie sadegšot. Bet mātes meita nevilkusi kukuļus laukā gāsi tik prom un sacisi, ka šās dē lei sadegot, šī nebūšot vilkt laukā.

Nu mātes meita gāsi, gāsi un dagāsi pie ābeles. Šai bīš varēn dau ābolu un zari lūzusi vai no. Ābele lūgusies, lei šo nopurinot. Mātes meita nepurināsi vis ābeles, gāsi tik prom un sacīsi, ka šās dēj lei lūztot, šī nebūšot purināt.

Nu mātes meita gāsi, gāsi un dagāsi pie Sniega- mātes mājīnas, tūlitās gāsi mājīnā iekšā un stāstīsi un stāvu melosi, ka šai cik slikti izdevies, šī esot vērpusi pie akas, šai nosaluši nagi un sasprēgāši vienās asinīs. Šī nu esot pie akas skalosi spoli un spole iekritusi akā. Šī nu esot lekusi spolei paka]ā, jo esot bīš bailes mātei stāstīt, ka spole pazudusi, un kā šī ielekusi akā, ta ar izkritusi cauri. Nu Sniega -māte likusi mātes meitai, lei izpurinot šās spilvinus, bet mātes meita nevīžāsi purināt un sacīsi Sniega-māte, Iei laižot šo uz māju un dodot zelta drēbes, tādas pašas, kā Pelnurušķītei.

Nu ka tā, ta Sniega- māte ar laidusi mātes meitu uz māju un akai šo pavadīsi līdz dzelzs vārtim. Kā mātes meita aizgāsi aiz dzelzs vārtim. tā tūlītās sācis līt piķa lietus un nopiķēš mātes meitu gluži mellu. Ka mātes meita gāsi pagalmā iekšā, ta gailis akal šo pirmais pamanīš un dziedāš:

"Kikerīgā, piķenīte mājā!"

Jaunā māte izskrēsi lauka un rocas vie sasitusi: "Vai manu dienīnu, meitīna gluži mella nopiķēta! Ko nu iesāks, ko nu māk saprast?"

Nu jaunā māte tūlītās Piķenīti uz pirti prom un mazgāsi un berzēsi un gribēsi šo tīru dabūt. Bet nekā, kā mella; tā mella! Nu likusi vezumā iekšā un sākusi vadāt no viena pesteļa uz otru, lei kāds tak šai mellumu noņem. Bet neviens tāds negadījies un tā vē šās abas div braukājot, ja vie jau no liela vecuma neesot nomirušas.

Piezīme. Šī ir bez šaubām brāļu Grimmu pasaka. ko tulkojis J. Zvaigznīte (Ievads, 111) un izplatīsis L. Hērvāens ar savu "Skolas -maizi" (Ievads, 117). Jau J. Zaigznīte ir ielicis, kā liekas, izdomāto Sniega- māti vācu Holles vietā. Šī pasaka ir tomēr še uzņemta, jo ir uzrakstīta no tautas mutes un noder salīdzināšanai ar sekošiem variantiem, kas arī var būt lielākā jeb mazākā mērā atkarīgi no Grimmu pasakas. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījis arī K. Skujiņa no M. Šveicares Liel- Vircavas pagastā. P. Š.